Sarunvalodā tā sauktais “strojbats” bija padomju armijas militāro celtnieku vienības. Tās bija armijas karaspēka daļas, ietērptas parastajos padomju armijas formas tērpos, ar parasto armijas apgādi.
Celtnieku vienībās neiesauca atsevišķi, bet parastajā padomju armijas iesaukuma kārtībā, arī dienesta ilgums neatšķīrās: līdz 1967.gadam – trīs gadi, vēlāk – divi gadi. Faktiski izpalika vienīgi militārā apmācība.
Celtnieku vienībās dienējošie veica celtniecības darbus – gan tieši armijas vajadzībām, gan arī būvēja civilos objektus. Dienējošo kontingents komplektējās galvenokārt no mazizglītotiem jauniesaucamajiem, liela daļa nāca no padomju Vidusāzijas republikām. Tur varēja nonākt arī cilvēki, kurus uzskatīja par politiski neuzticamiem.
Dienesta apstākļi, kā jau vispār padomju armijā, bija ļoti dažādi – atkarībā no dienesta vietas un arī tiešajiem komandieriem. Ir pamats uzskatīt, ka, tuvojoties PSRS kraham, situācija armijā arī būtiski pasliktinājās.
Celtnieku vienībās dienošajiem parasti maksāja arī kaut kādu nopelnīto naudiņu. Kāds mans draugs, kurš nonāca “strojbatā” pēc celtniecības skolas beigšanas, jo vajadzēja tur arī kādu gudrāku, bija ar dienestu visai apmierināts.
Dienests “strojbatā” nekādā gadījumā nav uzskatāms par represiju veidu. Tādā gadījumā jebkuru dienestu padomju armijā varētu par tādu uzskatīt, jo atbilstoši starptautiskajiem likumiem okupētājvalsts (PSRS) nedrīkstēja iesaukt savos bruņotajos spēkos okupētās valsts (Latvijas) pilsoņus.
Vienīgais izņēmums ir tie cilvēki, kuri nonāca nometnē Silamē, Igaunijā, no 1945. līdz 1949.gadam pēc filtrācijām Latvijā. Šī nometne bija pakļauta PSRS iekšlietu ministrijai, kaut gan formāli cilvēki skaitījās kā dienējoši armijā. Atrašanās Silamē nometnē Latvijā ir atzīta par represijām, un šiem cilvēkiem ir piešķirts represētā statuss.
