Gulbenietis Rinalds Ozers mācās Gulbenes 2.vidusskolas 12.klasē. Viņš aktīvi spēlē basketbolu un kopā ar draudzeni darbojas skolēnu mācību uzņēmumā “Leafs@Tea” – vāc, audzē un tirgo divpadsmit veidu tējas.
“Kad skolā piedāvāja darboties mācību uzņēmumā, kopā ar draudzeni Deriānu Bukovsku ilgi domājām, ko mēs varētu piedāvāt citiem. Un tad nolēmām, ka vāksim tējas, jo tagad cilvēkiem vairs negribas sēdēt pļavā un pašiem lasīt tējas. Visu vasaru lasījām dažādas zālītes, paši kaltējām, sagatavojām, iepakojām. Un tagad, šajā mācību gadā, braukājam pa dažādām pilsētām, kur ir mācību tirdziņi, un pārdodam savu produkciju. Kādā tirdziņā veicas labāk, citā ne tik ļoti. Esam piedalījušies arī Zaļajā tirdziņā Gulbenē, kur bija vieni no labākajiem ieņēmumiem. Ejošākās tējas, protams, jau ir izpirktas, piemēram, piparmētra, kumelīte un meža zemene,” stāsta Rinalds.
Ir varianti
Rinalds mācās 12.klasē, tāpēc šis viņam būs pēdējais gads mācību uzņēmumā, bet Deriāna, iespējams, turpinās arī nākamgad vākt tējas. Visgrūtākais šajā biznesā Rinaldam šķiet tēju lasīšana – sēdēšana pļavā un puķu plūkšana. “Pēc tam jau uzliec, lai kaltējas, saliec paciņās un atliek tikai braukt un pārdot. Tā lasīšana nosacīti ir visneinteresantākā un garlaicīgākā nodarbe. Daudzi brīnās, ka to dara puisis, bet kāpēc gan ne? Vasarā bija ik pa brītiņam vairāk brīva laika, kad kopā ar draudzeni sējām, stādījām, laistījām, lasījām un žāvējām,” saka puisis.
Viņš uzskata, ka vispār biznesā noteikti kādā situācijā vajag mazliet nekaunības, vajag runas prasmi, lai spētu ar klientu komunicēt, kā arī gudru galvu. “Kautrīgums ir tāda īpašība, kas priekš biznesa ir slikta. Tiesa, citiem pircējiem patīk, ja viņiem nepiesienas ar savu produkciju. Bet atkal – ja tu spēsi piesaistīt klientu, tas noteikti būs daudz izdevīgāk pašam, jo klienti nāks, tu izstāstīsi, parādīsi, ieteiksi. Noteikti vajadzīgs arī gribasspēks. Biznesā uzreiz nenotiek tā, ka tev ienāk kontā liela nauda. Viss notiek palēnām,” uzskata Rinalds.
Viņš vēl nav izlēmis, kas pēc skolas absolvēšanas viņa dzīvē būs galvenais – basketbols, darbs vai studijas. “Vēl neesmu atradis īsto ceļu, kurp iešu. Ir varianti. Viens variants varētu būt basketbols, piemēram, spēlēt komandā un mācīties Latvijas Universitātē vai “Turībā”. Patīk bizness. Esmu tāds cilvēks, kuram vairāk patīk pateikt priekšā, ko darīt, nekā izpildīt citu pavēles. Manam tētim arī ir uzņēmums,” par nākotnes iecerēm teic Rinalds.
Lielākais hobijs – basketbols
Rinalds katru vakaru iet uz basketbola treniņiem, kuri notiek divas stundas. “Kad nav treniņu, nezinu, ko mājās darīt. Apmēram trīs gadus trenējos pie Artūra Brūniņa. Pagājušajā gadā spēlēju “Gulbenes Bukos”. Šogad izlēmu, ka man nebūs laika – 12.klase, eksāmeni, citas lietas, tāpēc šogad izlēmu, ka lielajā komandā nespēlēšu. Tagad spēlēju A grupā Gulbenes komandā. Vispār basketbolu spēlēju jau kopš 6.klases, bet tad tas bija vairāk kā vaļasprieks: kad gribu, tad aizeju. Bet tagad tas ir nopietnāk, varētu teikt – profesionālāk. Basketbols man iepatikās no sporta stundām skolā. 6.klasē pēc viena skaista metiena, kas nesa uzvaru sporta stundā, domāju: gribas tādu iemest arī nopietnā spēlē, tādā, kur tiek skaitīts laiks un rezultāts. Aizgāju uz treniņiem. Sākumā gāju pie treneres Vijas Kalniņas, pēc tam pie Artūra Brūniņa. Savā komandā spēlēju diezgan lielu lomu – esmu viens no komandas līderiem. Bet šis gads Gulbenē laikam būs pēdējais. Bet basketbolu domāju, ka nepametīšu,” stāsta Rinalds.
Protams, viņam ir savi basketbola elki, piemēram, Kristaps Porziņģis un Dāvis Bertāns, kas spēlē NBA. Protams, piemērs ir arī Latvijas izlases puiši. Mans komandas biedrs arī tika Latvija izlasē – Kristiāns Šulcs. Ir, uz ko tiekties. Skatos spēles televīzijā, sekoju līdzi Latvijas izlases spēlēm, Ņujorkas “Knicks”, jūtu līdzi savējiem “Gulbenes Bukiem”, lai viņi tiktu maksimāli augstāk,” viņš saka.
Rinalds uzskata, ka labam basketbolistam jāpiemīt gribasspēkam un mērķtiecībai, lai sasniegtu rezultātus, gudrai galvai, sadarbības prasmei. “Mērķtiecība – tu nospraud mērķi un ej uz to, ar gribasspēku cīnies, trenējies katru dienu, lai kļūtu labāks. Gudra galva – lai spētu saspēlēties, atrast to piespēli, izdomāt, kurā brīdī vajag mest, kad nevajag, kurā labāk piespēlēt, kurā iziet cauri un iemest no groza apakšas. Un sadarbības prasmi vajag, jo tā ir komandas spēle,” viņš saka.
Īpaši viņš atzīmē nesen notikušo “Zvaigžņu spēli” starp Gulbenes 2.vidusskolu un Gulbenes novada valsts ģimnāziju. “Tā bija priekš manis viena no skaistākajām un labākajām spēlēm, kāda man ir bijusi. Tur izdevās gandrīz viss! Izdevās arī kaut kas no brīnumiem, jo mēs atspēlējāmies no mīnus četriem punktiem 1,6 sekundēs un papildlaikā spējām uzvarēt ģimnāzistus, lai gan viņi visu laiku bija vadībā. Šī spēle man tiešām ir palikusi atmiņā. Un augstākais no komandām, ko esmu sasniedzis, bija pagājušajā gadā “Gulbenes Buki”. Vēl nekur tālu jau neesmu ticis, vēl esmu pašā sākumā. Mērķis jau visiem varbūt ir NBA, bet ir jāsaprot reālā situācija, vai tas ir iespējams,” saka basketbolists.
