– Tu esi tieši tik jauna, cik tu jūties, – Jannis centās mani pārliecināt. – Tu taču pati tikko teici, ka blakus man jūties jaunāka. Tici man – tā nav vienkārša nejaušība, ka mēs tā satikāmies! Neviens cilvēks, ko tu satiec savā dzīves ceļā, nav nejaušība. Tā ir tev sūtīta mācība! Tā ir zīme! Es zinu – tu esi mans liktenis!
Es skatījos uz Janni, it kā klausījos viņu un domāju par to, cik šajā Afrodītes salā viss ir vienkārši: ieraudzīju, iekāroju, savaldzināju, ieguvu un gan jau arī visai drīz – aizmirsu… Cik karstas asinis, plašas sirdis un lokanas mēles šeit ir gan kungiem gados, gan jauniem puišiem, cik visi ir naski uz iepazīšanos! Jau sen esmu sapratusi, ka šai tūrisma zemei raksturīgi īslaicīgi romāniņi, kas lielākoties ir atvaļinājuma izpriecas. Te itin populārs visās valodās ir lozungs: “Dzīve ir tik īsa, tāpēc baudi katru mirkli!”
Iespējams, es pašlaik vispārinu, un jaunā vīrieša teikto man pagaidām nav pamata apšaubīt. Varbūt viņš patiešām jūt šo dzirksteli, šo pievilkšanās spēku, kas reizēm valda pār visu. Un tomēr…
– Sievietes skaistums vairojas līdz ar viņas gadiem, – joprojām turēdams manu plaukstu, Jannis nerimās mani pārliecināt. – Tie ir maldi, ka sieviete novecojot kļūst neglīta! Gluži otrādi! Pēc pieciem gadiem tu būsi vēl skaistāka, un es tevi nebeigšu mīlēt.
Ar klusu smaidu klausījos viņa vārdos un domāju – cik patīkami kaut ko tādu dzirdēt! Kāpēc gan vīrieši savām sievietēm baidās to teikt? Kas gan vēl vairāk spēj vairot sievišķīgumu, dzīvesprieku un pašapziņu, kā ar patiesu degsmi un pārliecību izteikti vārdi par mīlestību!
– Pieliec punktu domām par reiz bijušo. Tā beigas ir jauns sākums, – Jannis nerimās, lai gan es jau biju atslīgusi krēslā un ar garkātainu karoti lēnīgi maisīju glāzē peldošās kumkvatu (citrusauglis, ko ēd ar visām mizām un sēklām, pundurapelsīns) šķēlītes.
Iedomājos par ievērojamo gadu starpību un sabiedrībā valdošajiem stereotipiem, kas gan patiesībā mani nemaz tik ļoti neuztrauc. Par nevienlīdzīga vecuma partneru attiecību ilglaicīgumu, novecošanu un greizsirdību, par vajadzību un interešu atšķirību, kas nenovēršami parādītos ar laiku… Pat par attiecību modeli – sieva-mamma, vīrs-dēls. Domāju prātīgi. Bet Jannis tikmēr turēja manu plaukstu, silti skatījās acīs un turpināja runāt par savām jūtām, kurās neesot ne druskas aprēķina, tikai dvēseliska pieķeršanās un pārliecība, ka tieši mani viņš tik ilgi gaidījis.
Tovakar mēs ilgi sarunājāmies. Es ļāvu Jannim turpināt mani pārliecināt, lai gan jau zināju, ka došu viņam laiku – nedēļu vai divas, varbūt pat ilgāk, līdz kamēr noplok pēkšņi uzliesmojusī kvēle, un laiku pa laikam viņa kvēlajā runā iestarpināju kādu nopietnu jautājumu par viņa ģimeni: ar ko nodarbojas vecāki, kādas ir attiecības ar brāli, kāpēc viņš izvēlējās ekonomista profesiju, kur Jannis smeļas enerģiju, lai augas dienas uzrunātu neskaitāmus svešus cilvēkus, vai viņam patīk kuģi un putni?
Tā palēnām mūsu saruna izvērtās draudzīgā tērzēšanā par visu ko, un līdz ar to arī atvadīšanās neradīja sarūgtinājumu vai aizvainojumu. Jannim palika cerība, ka es apdomāšos un mēs atkal tiksimies; man – pacilāts noskaņojums pēc tik daudz komplimentiem un vakara, kas atkal deva vielu pārdomām un jaunam stāstam.
Nākamajā dienā kāds cits vīrietis meitai darbā ienesa pušķi smaržīgu narcišu – lai nododot mammai. Tam klāt bija zīmīte: “Nekad netaisnojies. Sūti puķes. Tikai puķes, bez vārdiem…”
Omiros
Vispirms mēs izdzirdējām smieklus – skaļus un lipīgus, tādus, par kuriem droši var teikt – īsteni garšīgus. Rūpīgāk ieklausoties – brīžiem guldzošus, brīžiem pieklusinātus un vieglus, bet laiku pa laikam – māksloti spalgus. Smieklu avotu ilgi nevajadzēja meklēt – uz kāda nomaļa promenādes celiņa stāvēja neliels bariņš cilvēku, bet tā vidū, galvastiesu augstāk, vīdēja sarkana Santa Klausa cepure un kupla balta bārda. Tikai pienākot tuvāk, sapratām, ka īstais smējējs bija viens – sešu jauniešu ieskauts vīrietis, kurš vienu brīdi smējās skaļi, ar plati pavērtu muti, palaikam atmetot galvu, bet jau pēc mirkļa – guldzināja, pazodi piespiedis krūtīm. Tūlīt gan arī viņu kāds apsauca un lika stāvēt mierā. Tad uz īsu brīdi iestājās klusums, bet visai drīz to atkal pārtrauca jauna smieklu brāzma.
Pirmajā brīdī iedomājos – tā ir kāda jocīga spēle, kurā apkārt stāvošie kaut ko dara, bet Santa Klauss nelielā apļa vidū cenšas stāvēt mierīgi un nekustīgi. Bija redzams, ka vīrietim palaikam noraustās pleci, te viens, te otrs, tomēr no vietas viņš neizkustējās, ko nevarēja teikt par apkārtējiem.
