Nesvinu Valentīndienu. Ne tāpēc, ka ar to saistītās tradīcijas vairāk piemērotas jauniem cilvēkiem. Nepatīk šo svētku uzsvērtā ārišķība – sirsniņas un it kā mīļlietiņas, kas ar savu komercializāciju patiesībā neko neapliecina. Ja vēlas paust mīlestību, tad vajadzētu prast atrast vienreizēju tikai jums abiem saprotamu veidu. Nav tiesa, ka veikalā nopirkts “Rafaello” pasaka vairāk par vārdiem. Diemžēl tā liek domāt neskaitāmas reklāmas un padomi, ko ēst un kā ēst, kā notievēt un būt seksīgai, bet tam ar mīlestību ir maz sakara. Mīlestībai nav vecuma. Lai kā mainītos cilvēka personība, lai kā mūs lutinātu vai purinātu dzīve, nemainīga paliek vēlme mīlēt un būt mīlētiem. Ja tā ir, tad cilvēks bauda dzīvi visās varavīksnes krāsās neatkarīgi no gadu skaita. Tiesa, kad solīds sirmums rotā matus, nav vairs tauriņu dejas vēderā un sirds trīsu no viena acu skatiena. Toties jūtas ir kļuvušas dziļākas un patiesākas kā labi norūdzis vīns. Vienmēr atceros kādu sirmu pāri, kas katru dienu devās pastaigā, sadevies rokās. It kā nekā īpaša, bet, skatoties uz viņiem, varēja sajust abu īpašo saikni, kas raisīja cieņu un apbrīnu. Manuprāt, palaikam ir vajadzīga Valentīndiena, lai pateiktu saviem mīļajiem: “Es tevi mīlu!” Ikdienā šķiet, ka tas ir pats par sevi saprotams. Tomēr katrs gaida un vēlas dzirdēt šos vārdus, sajust kādu īpašu pieskārienu vai apliecinājumu. Katrs cilvēks var būt kā saule, kas dāvā gaismu un siltumu, vai kā mēness, kas to saņem un atstaro. Attiecībās nereti lielākais klupšanas akmens ir gaidīt no otra, bet vienlīdz svarīgi ir dot un saņemt. Tikai mīlestība ļauj pacelties pāri visām grūtībām un raizēm, ieskaitot fizisko novecošanos. Ne izskats, bet dvēseļu radniecība ir svarīga, lai to spētu. Mūziķis Gatis Irbe jeb Masa atzīst, ka viņam vissvarīgākās sievietes ir mamma un māsa. Viņas devušas pārliecību, ka ir svarīgi būt vajadzīgam, piederīgam, mīlētam un pieņemtam. “Mīlestība ir pati galvenā. Ja mīlestības nav, nu tad nekā, tad dzīvojam kā tarakāni,” atzīst mūziķis.
