Tikai tad, kad bariņam pienācām gluži blakus, ieraudzījām Santa Klausa muguru. Skats bija amizants. No lāpstiņām gandrīz līdz jostas vietai kostīma jakai bija atplīsusi šuve, atsedzot paprāvu kailas muguras laukumu. Kāda meitene piesārtušiem vaigiem gan centās caurumu aizlāpīt, bet Santa Klausa knosīšanās viņai acīmredzot traucēja. Kaut ko dusmīgi purpinādama, viņa ik pa brīdim izslējās taisni un atglauda atrisušos matus.
Pārējie jaunieši, kas bija sastājušies retā aplī un it kā veidoja piesegu, mierīgi nostāvēt nespēja. Nemitīgie komentāri un līdz ar tiem izspurgušie smiekli lika viņiem locīties deviņos līkumos. Ik pa brīdim kāds, zemu pieliecies un saķēris vēderu, novērsās no centrālā objekta, un, tēlotā nespēkā saļimstot, krieviski izdvesa:
-Oi, ņemogu! (krievu valodā – oi, nevaru!)
Katru šādu scēnu pavadīja jauna smieklu vētra, kurā neiztrūka arī Santa Klausa dobjā “ha-ha-ha”. Man gan šie smiekli izklausījās diezgan samāksloti, turklāt šķita, ka vīrieti jauniešu uzvedība sākusi kaitināt. Santa Klausu viegli varēja saprast – kaut kur viņu noteikti kāds gaidīja, bet acīmredzami paknapais kostīms bija radījis ievērojamus šķēršļus. Turklāt arī kompānija, kurai viņš bija lūdzis palīdzību, nebija sava uzdevuma augstumos – pārāk daudz nerātu joku un smieklu un pārāk maz reālas palīdzības.
Mēs viņiem blakus piestājām tikai īsu brīdi – tieši tik daudz, lai gar apstādījumiem pasprauktos garām, tomēr Santa Klauss mūs paspēja ievērot. Ar acs kaktiņu manīju, kā viņš pamāja ar roku, bet tobrīd uztvēru to kā sveicienu. Toties vecākais mazdēls šo žestu bija sapratis kā laipnu aicinājumu pietuvoties un, mirkli minstinājies, steidzās atgriezties pie Santa Klausa. Meita sekoja viņam, un tā jau pēc brīža mēs visi stāvējām blakus jautrajam bariņam.
-Help me! (angļu valodā – palīdziet man!) – Santa Klauss žēlabaini izsaucās un salika plaukstas kā lūgšanā.
Nedzirdēju, ko atbildēja Sanita, jo jautrās kompānijas kārtējā smieklu lēkme nomāca visus citus trokšņus. Kaut kad vēlāk līdz manām ausīm nokļuva vārdi “diegs un adata”, un es nojautu, ka man tūlīt nāksies šūt.
Padzirdējuši par pozīciju maiņu, jaunieši veikli savāca savas somas un, skaļi zvaigādami, nozuda. Aizkavējās meitene, kura nevarēja izlemt – atstāt mums savus šūšanas piederumus vai tomēr tie būs nepieciešami viņai pašai.
Tad Santa Klauss parakņājās savā kabatā, izvilka no tās papīra naudas žūksnīti un pasniedza meitenei desmit eiro. Tā laikam bija dārgākā spolīte, ko brīdi vēlāk turēju rokās. Turklāt es nebiju pārliecināta, ka ar esošo diegu pietiks atplīsušās vīles aizšūšanai.
Sapratis, ka turpmāk es būšu tā, kas ar pirkstiem bakstīs viņa muguru, vīrietis nekavējoties pievērsās man un jautāja, cik laika tas aizņems. Biju reāliste un piedāvāju praktisku risinājumu: ja viņš vēlas rezultātu ar garantiju, viņam būtu vēlams izģērbties.
– Tepat? Uz ielas? Tūlīt? – Santa Klauss tēloja sašutumu, bet viņa acis tikmēr smējās un pirksti jau taustījās ap apģērbu. – Desmit minūtes. Man vairāk nav laika.
Es viņu ļoti labi sapratu, tomēr tagad bija mana kārta izsamist:
– Tik ātri? Tas nav nopietni! Divdesmit!
Bija skaidrs, ka ar malu sadiegšanu vien nepietiks, lai vīle jau tūlīt atkal neizirtu. To vajadzēs nošūt divreiz. Vīrietis pamāja ar galvu un sāka steidzīgi izģērbties. Kuplā bārda acīmredzami traucēja novilkt virsjaku, tāpēc viņš to momentā norāva kopā ar visu cepuri. Tagad skats pavērās vēl amizantāks – ielas vidū puskails pusmūža vīrietis sarkanās flīsa biksēs un melnos puszābakos. Laikam jau arī bērniem tas šķita jocīgi, jo abi, klusi ķiķinādami, iztālēm rādīja ar pirkstiem uz svešo onkuli. Dzirdēju, kā brīdi vēlāk mazākais mammai jautāja:
– Kur palika Santa Klauss?
Meitas atbildi nedzirdēju, jo mans skatiens bija apstājies pie biksēm, kas uz sportiskā auguma izskatījās visai dīvaini. Kaut kas tur noteikti nebija kārtībā. Tikai rūpīgāk ieskatoties, pamanīju, ka kājstarpē rēgojas melnu apakšbikšu staras. Tātad – arī staklē atplīsušas šuves.
– Trīsdesmit, – es norādīju uz biksēm un bažīgi pētīju plāno diega kārtiņu ap spolīti.
Paskatījies uz leju, vīrietis brīdi klusēja un aptaustīja atirušās vīles. Tad sāka klusi ķiķināt, brīdi vēlāk – guldzināt, līdz viņa jautrība pārvērtās skaļos un dārdošos smieklos. Piesēdis zālītē un labi izsmējies, viņš novilka zābakus, tad sarkanās bikses un, acis piemiedzis, teica:
– Desmit. Un mēs ejam ēst saldējumu.
Klusēdama paņēmu Santa Klausa kostīmu un meklēju tuvāko soliņu. Apskatot vīles pamatīgāk, sapratu, ka jārīkojas taupīgi – diega visam nepietiks.
Pēc desmit minūtēm es biju sadiegusi tikai bikses, tomēr vīrietis nesteidzās tās uzvilkt. Visiem par brīnumu bija atklājies, ka protam sarunāties krieviski. Arī viņš, tāpat kā Jannis, krievu valodu bija apguvis pašmācības ceļā, jo sapratis, ka darbā tā būs noderīga. Tagad, atlaidies parka zālītē, vīrietis tērzēja ar Sanitu un bērniem, un izskatījās, ka vairs nekur nesteidzas. Vēl pēc piecpadsmit minūtēm biju izlietojusi pēdējo diega galu, un daļa jakas muguras vīles tā arī palika otrreiz nenošūta.
Vēlāk no meitas uzzināju, ka Omiros jeb, kā viņš pats sevi dēvē – Omarčiks esot aktieris, bet visai bieži piepelnoties, iemiesojoties dažādos tēlos. Kādas tik pārvērtības viņš savulaik neesot piedzīvojis! Pavisam nesen pilsētas skvēros staigājis kā sniegavīrs Olafs, vēlāk – kā ziemeļbriedis Rūdolfs. Pirms tam bērnus uzrunājis kā suns Pluto un kaķis Leopolds, bet rudenī dažādos krievu svētkos ietērpies lāča maskā un piespēlējis Mašai. Vasarā viņam bieži nācies svīst sūkļa Boba, kādas zemenes vai cita augļa maskā. Dziedāšana arī viņam padodoties, tāpēc vienam otram no saviem tēliem Omiros sacerējis īsas bērnu dziesmiņas. Kaķim Leopoldam ģitāra ļoti labi piestāvējusi.
Visplašākā maskošanās, ko mums noteikti vajagot apmeklēt, protams, notiekot februārī, kad visās Kipras pilsētās tiek rīkots karnevāls. Tas ir viens no salas dzīvīgākajiem pasākumiem, kura laikā desmit dienas var izbaudīt krāšņas masku balles, serenāžu priekšnesumus, tērpu un masku parādes. Karnevāls parasti sākas piecdesmit dienas pirms pareizticīgo Lieldienu svētdienas. Tā atklāšanā pilsētas ielās tiek vizināts festivāla simbols – karalis, ko pavada vesela svīta košās maskās tērptu cilvēku, kā arī žonglieri, akrobāti un klauni. Noslēgumā, lielajā karnevāla parādē, parasti piedaloties milzum daudz cilvēku. Limasolas promenādē, kur notiek salas košākā un izreklamētākā parāde, masku gājiena garums ieilgstot līdz pat četrām stundām, jo tajā piedaloties vairāk par simts komandām.
Par šo karnevālu esam dzirdējušas un šogad domājam to apmeklēt, tāpēc ar interesi ieklausāmies visā, ko stāsta Omiros. Viņam labi padodas runāšana krievu valodā, tāpēc stāstījums izvēršas krāsains un jautrs.
Bez īpašas lielības vīrietis pastāsta arī par citiem saviem vaļaspriekiem. Piemēram, viņam patīkot no rītiem skriet gar jūru, kur spirdzinošs gaiss, kā arī visu gadu peldēties. Decembris – tas esot tikai mēneša nosaukums kalendārā. Ja ik dienas peldoties, ūdens temperatūra nešķietot nemaz tik auksta. Nopietns treniņš esot vajadzīgs, lai desmit stundas bez pārtraukuma izturētu sintētiskajās maskās. Kurš katrs to nemaz nevarot.
Bet ar tiem koplietojamajiem tērpiem reizēm tā notiekot – ja īsti ne pēc auguma, tad, straujāk pakustoties, šur tur ieplīstot. Tik traki kā šoreiz gan gadoties pirmoreiz, bet tas tikai tāpēc, ka tepat aiz stūra kādam paziņam palīdzējis mašīnā iecelt Ziemassvētku dāvanu ģimenei – ledusskapi. Omiros esot jutis, ka visās malās diegi notirkšķ un tērps tā kā brīvāks paliek, bet nav iedomājies, ka viss tik traki saplīsis. Uz mājām skriet laika neesot bijis, domājis, palūgšot kādai garāmgājējai izpalīdzēt – sievietēm somās parasti glabājas viss kas, gan jau būs arī kāda adata ar diegu. Tomēr daudz laika pagājis, kamēr izdevies atrast palīdzētāju.
Pasniedzu vīrietim sadiegto kostīmu ar piebildi, ka šajā tērpā smagumus tomēr labāk necilāt. Atsmējis, ka nu jau savu maiņu esot nokavējis un tagad pateicībā par izpalīdzēšanu vedīšot mūs ēst saldējumu, Omiros veikli saģērbās. Mūsu mērķis gan vēl joprojām bija osta un Ziemassvētku pilsētiņa, tāpēc no piedāvājuma atteicāmies. Jau tā ļoti lēnām virzījāmies uz priekšu, turklāt mazākais puika no šīsdienas piedzīvojumiem jau sāka nogurt.
