Māris Pļaviņš ir labi pazīstams Latvijā gan kā ārsts nefrologs, gan kā aktīvs medicīnas nozares pārstāvis, kurš iestājas un diskutē par aktualitātēm un problēmām veselības aprūpē. Gulbenes novadā viņš ir un vienmēr paliks savējais, lai gan jau sen dzīvo Rīgā. Galgauskas pagastā viņam joprojām ir īpašums. “Mātes uzvārds bija Sarmule. Viņas ģimene no Cesvaines Galgauskā ieradās, kad latvieši izpirka zemes 19.gadsimta septiņdesmitajos gados. Pēdējā tur dzīvoja mammas māsa, bet pēc tam māja palika bez īsta saimnieka,” stāsta M.Pļaviņš.
Daudzus gadus viņš strādāja P.Stradiņa slimnīcā, kur no ārsta izauga par slimnīcas direktoru un valdes priekšsēdētāju. “Tāds bija mans ceļš, bet 2006.gadā mani no šiem pienākumiem atbrīvoja. Nemaz nenožēloju, ka nācās atstāt slimnīcu. Tagad strādāju medicīnas sabiedrībā ARS un SIA “MS Gaiļezers”, mana darbavieta ir tās centra filiālē, bet pavisam ir deviņas filiāles. Centra filiāle atrodas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes 12.stāvā, kur iekārtots dienas stacionārs. Tajā katru nedēļu ārstējam apmēram 30 pacientus. Pieņemu pacientus arī vairākās vietās Latvijā: vienu reizi mēnesī braucu uz Alūksni, Ogri, Aizkraukli, divas reizes mēnesī – uz Jelgavu. Man ir interesants darbs, un priecājos, ka katru nedēļu varu pieņemt 60 – 70 pacientus,” stāsta M.Pļaviņš.
Interesi par dzimto pusi viņš nav zaudējis, tāpēc zina, kā klājas novada iedzīvotājiem.
– Vai jūtat atšķirības veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā reģionos un galvaspilsētā?
– Esmu bijis daudzās slimnīcās, tāpēc man mazliet žēl gulbeniešu. Ja valstī būtu stratēģiska plānošana, tad reģionā, kas ietver Alūksni, Balvus, Gulbeni un Madonu, ģeogrāfiski un loģiski reģiona centrā būtu Gulbene, kur vajadzētu būt reģionālajai slimnīcai. Taču haotiskā plānošana un politisko lēmumu noteicošā loma acīmredzot ir noteikusi to, ka netiek īstenots savulaik pieņemtais masterplāns. Tagad ir daļēji privāta “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība”, kurā Gulbene savas pozīcijas ir zaudējusi kā medicīnas aprūpes centrs. Lai gan Gulbenei bija ģeogrāfiskas priekšrocības, tā ir zaudējusi dažādu iemeslu dēļ. Tāda ir patiesība, kas nav glaimojoša Gulbenei. Palaikam tiek mainīti slimnīcu līmeņi, arī tas rada problēmas. Ja ir kāds speciālists piesaistīts, pēkšņi valsts atņem tam paredzēto finansējumu. Lēmumu pieņemšanā bieži dominē politiskas un personiskas intereses, kas redzamas arī Gulbenē.
– Ko, jūsuprāt, mainīs un uzlabos palielinātais finansējums veselības aprūpei?
– Kaut kas labāks jau būs. Taču lauku reģionos medicīniskā aprūpe sastopas ar problēmām, kuras nevar atrisināt tikai ar finansējumu. Viena lieta ir skaista slimnīca ar modernām iekārtām, bet visur ir jūtams medicīnas personāla, sevišķi ārstu speciālistu, trūkums. Alūksnes slimnīcai ir laimējies, ka tajā ir divi ķirurgi spēka gados. Tās ir milzīgas priekšrocības salīdzinājumā ar “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību”, kur šādu speciālistu trūkst. Balvos bija labs speciālists, bet pārgāja darbā uz Madonas slimnīcu. Tas nozīmē, ka labi speciālisti ietekmē slimnīcas likteni jeb spēju nodrošināt labas kvalitātes pakalpojumus. Diemžēl visās reģionālajās slimnīcās trūkst galveno ārstu speciālistu: ķirurgu, traumatologu, ausu, kakla un deguna ārstu, acu ārstu, neirologu… Nefrologs, gastroenterologs un citi speciālisti var arī braukt uz reģioniem reizi vai divas reizes mēnesī, ar to ir pilnīgi pietiekami.
– Vai algu palielinājums varētu ietekmēt speciālistu nodrošinājumu reģionos?
– Nē, pagaidām speciālisti uz reģioniem nenāks. Viņu algām būtu jābūt divas un trīs reizes lielākām. Lai radītu ieinteresētību, tādi reģionālie centri kā Liepāja, Ventspils un Daugavpils piedāvā jaunajiem ārstiem dienesta dzīvokļus, viņu bērniem – vietas bērnudārzos un atrod vēl citus veidus, kā stimulēt vēlmi strādāt reģionā. Alga pati par sevi vēl neatrisina visas problēmas. Turklāt tā joprojām nav konkurētspējīga ar tām algām, kādas saņem uz ārzemēm aizbraukušie ārsti. Tas ir labi, ja trūkstošie speciālisti brauc uz reģioniem. Tiesa, tas daļēji tiek darīts uz viņu entuziasma rēķina. Man ir žēl pamest pacientus Alūksnē vai citur, tāpēc pats sēžos pie stūres un braucu arī tad, kad ir putenis vai apledojis ceļš. Materiālās ieinteresētības tikpat kā nav, lai vēlētos veikt lielus attālumus no Rīgas. Tas nozīmē, ka valstij ir lielas iespējas maksāt vairāk, lai speciālistus piesaistītu reģioniem.
– Lieli līdzekļi tiek ieguldīti iekārtās, bet to pakalpojumi ir dārgi un maz pieejami.
– Protams, ir vajadzīgas modernas iekārtas. Taču ir jādomā, kādas iekārtas ir vajadzīgas Gulbenē, kādas Balvos un bez kādām var iztikt. Jebkurā gadījumā visa pamatā ir speciālisti, kas ar tām strādās. Šajā situācijā problēmas rada iedzīvotāju aizplūšana. Ja novadā ir vairāk nekā 22 000 iedzīvotāju, tas ir maz. Atceros, ka manā bērnībā, ko pavadīju Cesvainē, tika likvidētas apkārtējās pienotavas. Tad kādu laiku dzīvojām Druvienā, kur mācījos pirmās četras klases. Tagad uzzinu, ka gatavojas slēgt Druvienas skolu. Skumji! Ja ir maz iedzīvotāju, tad viņiem vajag mazāk pakalpojumu, tā tas diemžēl ir.
– Ģimenes ārsti nosūta pie speciālistiem un uz izmeklējumiem, lai precīzi noteiktu diagnozi. Tomēr nereti šķiet, ka pacientiem pietrūkst informācijas par savu kopējo veselības stāvokli.
– Tā ir sava veida šodienas medicīnas nelaime. Tādu situāciju diktē laiks. Katrs pacients vēlas, lai viņu izmeklē pieredzējis speciālists savā nozarē. Savukārt ģimenes ārsts nevar būt speciālists visās nozarēs. Medicīna attīstās arvien straujāk, turklāt arvien vairāk specializējas. Tā, protams, ir zināma pretruna, ar kuru saskaras visā pasaulē. Jo ģimenes ārsts ir vairāk ieinteresēts pacienta veselības problēmās, jo labāk, turklāt lielāka būs viņa autoritāte, savstarpējā sapratne un sadarbība. Parasti problēmas rodas tad, ja mēnešiem ir jāgaida, lai saņemtu speciālista konsultāciju vai atzinumu. Tas noteikti ietekmē negatīvi.
– Slimību ārstēšanai tiek piedāvāti arvien jauni medikamenti. Bet parādās arī jauni vīrusi, tāpēc rodas iespaids, ka arī slimo arvien vairāk.
– Nedomāju, ka slimo vairāk. Jāsaprot, ka mūsu sabiedrība noveco. Tas nozīmē, ka, sasniedzot 50 un vairāk gadus, parādās dažādas slimības. Ar to ir jārēķinās. Dzimstība un arī iedzīvotāju skaits samazinās, lauki paliek tukši. Tāda ir realitāte. Kā šo situāciju mainīt? Grūti atbildēt.
– Ārstu biedrība 2011.gadā nosūtīja vēstuli Veselības ministrijai un Valsts zāļu aģentūrai par zāļu cenu strauju celšanos. Tomēr tās joprojām palielinās.
– Acīmredzot tāda ir bijusi politiskā griba, ka visu nosaka aptieku ķēdes. Gulbene nav izņēmums. Politiķi to ir pieļāvuši, gājuši aptieku biznesa pavadā. Vienu brīdi pat veselības ministrs bija saistīts ar aptieku biznesu, un diemžēl tādi ir rezultāti. Ārstu biedrība cīnījās par to, lai aptiekas īpašnieks būtu reāls farmaceits, kā tas ir dažās valstīs. Tomēr notika citādi, tika lemts par labu aptieku ķēdēm. Ņemot vērā, ka Latvija ir lētāk iepirkusi kompensējamos medikamentus, aptieku noliktavas tos cenšas pārdot citām valstīm dārgāk un tādējādi pelnīt. Tomēr labi, ka zāļu dārdzībai vēl pretojas kompensējamo medikamentu sistēma. Diemžēl šajā sarakstā iekļauto zāļu daudzums ir nepietiekams. Ja salīdzina, cik Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs kompensē medikamentus uz vienu iedzīvotāju, tad esam vienā no pēdējām vietām.
Par Māri
◆ Dzimšanas vieta, laiks: Cesvaine, 1951.gads.
◆ Ģimenes stāvoklis: precējies, divi bērni.
◆ Izglītība: augstākā, Rīgas Medicīnas institūts.
◆ Darbs: SIA “Medicīnas sabiedrība Gaiļezers” nodaļas vadītājs, SIA “Medicīnas sabiedrība ARS” nefrologs.
◆ Sabiedriskie pienākumi: Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents.
