Gints Āboliņš, Gulbenes pilsētas pārvaldes vadītājs
1928.gada 11.februārī stājās spēkā likums, ar kuru tika piešķirtas pilsētu tiesības Balviem, Ogrei, Preiļiem, Gulbenei, Viļāniem, Siguldai, Varakļāniem, Viesītei, Priekulei, Kārsavai, Ķemeriem, Apei, Lejasciemam, Strenčiem, Mazsalacai un Salacgrīvai – kopumā 16 miestiem.
Likums pieņemts Saeimas sēdē 1928.gada 7.februārī, izsludināts 1928.gada 11.februārī “Valdības Vēstneša” 34.numurā.
Ja salīdzina kategorijās cilvēka mūža 90 gadus ar pilsētas 90 gadiem, tad cilvēka mūžam tas ir cienījams sirmgalvja vecums, turpretim pilsētai tas ir tikai sākumskolas laiks. Laiks, kad mācīties, uzkrāt prasmes, pieredzi un zināšanas, ko pielietot turpmāk attīstoties un augot. Lielākais Gulbenes pilsētas lepnums, bagātība, vērtība ir tās iedzīvotāji. Tā bija vakar, ir šodien un būs rīt! Pilsētas rītdienu mēs veidojam tikai un vienīgi paši gulbenieši, ikviens iedzīvotājs. Rīt, ar to domājot tuvāko nākotni, Gulbenes pilsēta ir novada centrs, kur dzīvo laimīgi, apmierināti iedzīvotāji, laimīgas ģimenes sakoptā vidē ar sakārtotiem ceļiem un sakārtotu infrastruktūru. Uzaicinu ikvienu apmeklēt Gulbenes kultūras namā Gulbenes pilsētas dzimšanas dienai veltītu izstādi “Gulbenei 90”, kā arī Gulbenes novada bibliotēkā – izstādi “Redzēti neredzētā Gulbene”, kurā ir un būs apskatāmas dažādos laika periodos Gulbenes pilsētā uzņemtās fotogrāfijas, un iepazīties, izvērtēt, kā ir izmainījusies, attīstījusies, augusi un cēlusies pilsēta 90 gados.
Es lepojos, esmu gandarīts un laimīgs, ka dzīvoju Gulbenes pilsētā. Paldies ikvienam pilsētas iedzīvotājam, kas mērķtiecīgi un apņēmīgi ceļ, veido, attīsta, sargā un kopj pilsētu. Novēlu ikvienam – esiet lepni par savu pilsētu, mīliet to un saudzējiet, esiet prasīgi pret pilsētas un novada amatpersonām, bet esiet arī iecietīgi, ja kāda problēmsituācija netiek atrisinātu tūlīt un uzreiz. Daudz laimes pilsētas dzimšanas dienā!
Andris Aizpurietis, strādā valsts iestādē
Pilsētai 90 gadi – tas nav aplam daudz, bet gadu gaitā Gulbene, protams, ir ļoti mainījusies. Man visspilgtāk atmiņā palikusi Sarkanā skola, bet tagad, cik sapratu, piebūvi jauks nost. Bet tad, kad es tur mācījos, augšā bija dzīvoklis, ēka bija apdzīvota, tur notika mācības, sportojām pretī skolai. Bērnu bija ļoti daudz. Atceros veco Balto pili, jo savulaik tajā bija dzīvokļi. Sporta mācības mums notika arī tur, kur manēža. Atceros laiku, kā tika celta viesnīca, kā sāka strādāt “Alfa”. Jāatzīst, ka pilsētā ir daudz iedzīvotāju. Viss ir motorizēts, ielas pilnas ar mašīnām. Bija laiks, kad pilsētas ielās redzēja “zaporožecus”. Man pašam bija “žigulis”. Es ar lepnumu varu saukt sevi par gulbenieti – kāpēc gan ne? Kādu gribētu redzēt Gulbeni pēc desmit gadiem? Gribētu, lai būtu attīstīta infrastruktūra, salaboti ceļi, lai būtu vairāk sporta aktivitāšu bērniem, jo mums ir baseins, bet cilvēkus vedam nezin kur, kaut gan ir savs baseins. Vajadzētu to sakārtot. Tas būtu ļoti labi.
Sīmanis Homčenko, seniors
Pilsēta ir mainījusies uz labo pusi – iekārtoti parki, pilsēta kļuvusi zaļāka, Ziemassvētkos, īpaši pēdējā laikā, pilsēta tiek skaisti izrotāta, ir noasfaltētas daudzas ielas. Es domāju, ka pilsēta tikai plaukst un paliek arvien skaistāka! Vasarās ir ziedu kastes. Es negribētu dzīvot nevienā citā pilsētā, Gulbene man ir sirdī, esmu te kopš 1972.gada. Man te ir ļoti labi. Ir daudz pazīstamu cilvēku. Vasarā īpaši man Gulbene patīk. Tik zaļa, tik skaista ir Ābeļu iela, Ozolu iela! Man patīk, ka tagad parkā ir soliņi, bet man kā kultūras cilvēkam galvenā sāpe ir estrādes trūkums. Tiem, kas saka, ka mums nevajag estrādi, jo tā ir Alūksnē vai Balvos, es saku, ka vajag. Tie, kuri uzskata, ka nevajag, nedomā par kultūru un nesaprot, jo estrāde ir nepieciešama kultūras attīstībai. Aizbraukt ar mašīnu uz kaimiņu pilsētu – tā nav nopietnu cilvēku attieksme. Jaunatnes parkā nobruģētais laukums neatrisina šo problēmu. Tā ir domāta vairāk jauniešu danču vakariem. Arī stadions neatrisina kultūras jautājumus. Jā, savā laikā zonālos deju svētkus sarīkojām, bet dziesmu svētkus, brīvdabas izrādes, koncertus stadionā nevar sarīkot, tam ir nepieciešama estrāde. Vasarās brīvdabas izrādes vienmēr Gulbenei iet garām. Braucam uz Alūksni, Madonu, bet vajag, lai madonieši un balvenieši brauc uz Gulbeni. Iedzīvotāju arī pilsētā paliek mazāk. Esmu piedzīvojis laiku, kad Gulbenē ir bijis 10 000 iedzīvotāju. Un atkal ir kritums. Vajag estrādi, radīt darba vietas, tad arī iedzīvotāju kļūs vairāk.
Solvita Ročāne, uzņēmēja
Tas ir nenormāli, ka katru gadu mums paliek arvien mazāk un mazāk iedzīvotāju. Vai vispār pilsētā būs iedzīvotāji pēc 20 gadiem? Jau tagad mēs izejam ielās un nesatiekam cilvēkus. Piektdienās vēl tā vairāk var redzēt, kad atbrauc lauku ļaudis uz veikaliem, un tas arī viss. Veikali mums arī ir vismazākie, vislētākie. Skumji. Šobrīd ir ļoti bēdīgs skats. Man kā uzņēmējai Gulbenē klājas tieši tāpat – cilvēku nav, un tas ir jūtams arī biznesā. Mēs darām, cik varam un kā sanāk. Mēs varētu domāt par attīstību, bet cilvēkiem nav naudas. Viņiem pietiek naudas aiziet nopirkt pārtiku. Es domāju, ka to jūt arī kultūras pasākumos un visur citur. Pašlaik ir tāda personiskā iniciatīva – tik, cik mēs paši varam darīt kaut kā labā vai sava biznesa labā, vai savas labsajūtas labā, tik arī ir. Rīgā, šķiet, ir aizmirsuši, ka mēs te tādi esam. Nevienam nevajag tos laukus. Man jau liekas, ka gulbenieši ir forši un sirsnīgi cilvēki. Ja viņi satiekas Rīgā, tad viņi ir labākie draugi, un, ja Gulbenē savā starpā viņi nesveicinās, tad Rīgā – sveicinās. Gulbenieši ir visur!
Es gribētu, lai nākotnē mums ir daudz skolu, daudz bērnudārzu, skaistas ielas, lai mēs katrs varētu darīt to, ko gribam darīt un kas mums izdodas. Ir, protams, jauni cilvēki, kuri šobrīd nāk no Rīgas uz laukiem un dzīvo, bet tādu ir maz, kaut gan, manuprāt, labākā vieta, kur audzināt bērnus, ir mazpilsēta, jo šeit blakus ir mājas, skola, mūzikas un mākslas skola, sporta pulciņi, te ir draugi, te ir labi cilvēki, kas viņu pieskatīs, ja mamma vai tētis nevarēs. Manuprāt, ir lieliski bērniem šeit augt!
Andris Leišavnieks, spēkavīrs
Ja reiz es te dzīvoju, tad man te patīk dzīvot. Pilsētā mani atpazīst kā spēkavīru. Spēkavīru sacensībās, cik vien esmu varējis, vienmēr esmu uzsvēris, ka esmu no Gulbenes. Domāju, ka katram cilvēkam ir jālepojas ar to vietu, kur viņš dzīvo, lai arī reizēm iet visādi un ir lietas, kas mums nepatīk. Esmu pie sevis domājis, kā pietrūkst gulbeniešiem? Pietrūkst ticības un prāta. Dažkārt mēs neticam paši sev, un, ja mēs neticam paši sev, savai pilsētai un savai valstij, tad nekā laba nebūs. Prāta ziņā – reizēm nedomājam līdz galam par to, ko darām. Gulbeniešiem reizēm ir raksturīgi noniecināt citu cilvēku darbu. Dažreiz varbūt ir tā, ka tās lietas, kas ir iecerētas, nesanāk, kā gribētos, bet es domāju, ka visi, kas šeit strādā un dzīvo, grib savai pilsētai tikai to labāko. Bet varbūt ir arī cilvēki, kas meklē labumu tikai sev. Gulbenieši varētu būt pašpārliecinātāki, un tādi vairāk varētu būt visi Latvijas iedzīvotāji. Bija laiks, kad mēs dzīvojam kaut kādā uzpūstā burbulī, kad viss bija labi, bet tad, kad tas viss pārtrūka, daudzi devās strādāt prom, un to var saprast, jo cilvēki vēlas dzīvot daudzmaz pienācīgos apstākļos. Pilsētā cilvēku palika un arī paliek mazāk. Es vēlētos, lai ne tikai Gulbenē, bet arī citās mazāk apdzīvotās vietās pēc pāris gadu desmitiem būtu vēl cilvēki! Lai Latvija nav tikai Rīga vai Ventspils! Ja mēs to dabūsim gatavu un cilvēki šeit paliks, neaizbrauks, bet gan strādās un dzīvos, tad cerams, ka viss mums būs kārtībā.
Dārta Bežane, studente
Kad biju maza, atceros, kā ar mammu soļoju uz bērnudārzu un prātoju par to, kā būs tad, kad paaugšos, kādi būs cilvēki un kā mainīsies mūsu pilsēta. Jā, biju liela sapņotāja. Laiks iet uz priekšu, viss mainās – gan mēs paši, gan arī mūsu pilsēta. Ir patīkami būt mājās, Gulbenē! Protams, Gulbene ir maza pilsēta, bet vai labāk būtu uzskatīt lielpilsētu par savām mājām? Esmu padzīvojusi arī ārzemēs un tikai pirms diviem mēnešiem atgriezos mājās. Sapratu to, ka vienalga, lai kurā pasaules malā es būtu, manā sirdī vienmēr būs Gulbene. Es nevaru aizmirst savu pilsētu! Ir patīkami iekāpt bānītī, doties pastaigā pa kādu parku, izjust Stāmerienas ezera burvību un vēl daudz ko citu. Par tūrismu, kurš šo gadu laikā ir attīstījies un pilnveidojies, varu tikai priecāties! Liels prieks par tiem pasākumiem, kuri tiek organizēti un notiek Gulbenes novadā. Ar skumjām un nožēlu sekoju līdzi pasākumiem, kuri notika vasarā, jo tieši tajā laikā biju prom no Latvijas. Man žēl, ka arī gulbenieši dodas laimes meklējumos ārpus Latvijas, pamezdami savas mājas. Mazliet skumji, ka tiek veiktas skolu reformas, lauku skolas tiek slēgtas, savukārt skolas pilsētā tiek pārpildītas, līdz ar to daudziem skolēniem tas sagādā problēmas un rada sava veida neērtības. Redzu, kā Gulbenē ienāk Alūksnes iedzīvotāji un kā Gulbenes iedzīvotāji dodas darba gaitās uz Alūksni. Bet tas jau nav nekas slikts, ir pozitīvi, jo cilvēkam vajag pārmaiņas. Un, ja viņš to vēlas, ja tas ir iespējams, kādēļ tad to neizmantot! Protams, arī man ir savas vēlmes, ko es vēlētos Gulbenē vai precīzāk – ko izveidot pašai priekš gulbeniešiem, bet tas lai paliek pie manis. Laiks rādīs, ko un kā darīt.
Gadu gaitā Gulbenē daudz kas ir mainījies, sākot ar ielu rekonstrukcijām un beidzot ar restaurētām, atjaunotām vietām, piemēram, Vecgulbenes muižu. Priecājos par bērnudārzu “Auseklītis”, kurš ir ļoti attīstījies un kļuvis modernāks. Es mīlu Gulbeni! Savu pilsētu pēc vairākiem desmitiem gadu redzu kā modernu, tūristiem atvērtu, uzņēmējiem aktīvu pilsētu. Un novēlu Gulbenei – lai tā attīstās, jo mums, gulbeniešiem, ir vēl uz ko tiekties!
