“Un ļoti iespējams, ka esam laimīgi, ka vairāk nedzīvojam Latvijā”. Tā savulaik dziedāja visiem pazīstamais un nenopietnais cilvēks Andris Freidenfelds “Labvēlīgā Tipa” sastāvā. Tie ir vārdi no viņu dziesmas “Mans brālis Čikāgā”. Šīs un daudzu citu ansambļa izpildīto dziesmu teksti ir “lipīgi” un ar ironijas pieskaņu, taču tam visam apakšā slēpjas skaudra patiesība un par zemtekstu trūkumu nebūt nevar sūdzēties. Ja vārdu “Latvija” varētu aizstāt ar vārdu “Gulbene”, tad mūsu pilsētas lielās jubilejas priekšvakarā būtu, ko padomāt. Neviens un nekad neatbildēs uz šo jautājumu – kā būtu, ja būtu? Lai to zinātu, savā dzīvē kaut kas ir jāmaina. Taču iespējams, ka tas jau ir nokavēts. Protams, katram ir savs dzīves vērtējums un kritēriji, kad, kā un vai vispār vajag ko mainīt savā dzīvē, bet konkrēti man ir radies iespaids, ka esmu “iestrēdzis” Gulbenē ne tikai uz līdzšinējiem 53, bet nu jau, visticamāk, arī uz visu atlikušo mūžu. Vai es lepojos, ka esmu gulbenietis, vai es par to priecājos? Droši vien nē. Visticamāk, es vienkārši esmu piedzimis šajā pilsētā ar spārniem un pašam ir trūcis vēlmes vai apņēmības kaut ko mainīt. Ko es darītu un kas būtu, ja dzīvotu kur citur Latvijā vai plašajā pasaulē? Vai dzīve būtu labāka vai sliktāka? Šis jautājums paliks bez atbildes. Esmu redzējis, kā mainās mūsu pilsēta, un var jau teikt, ka kļūst labāk un kaut kāda izaugsme ir, tomēr šobrīd pilsēta savos deviņdesmit ir kā simbola gulbja mazulis – viņš ir pelēks un līdz skaistajam baltajam gulbim nepietiks sagaidīt kārtējo rudeni. Būs jāgaida daudz ilgāk, un jautājums, vai tādi laiki vispār pienāks. Optimists zina, ka noteikti pienāks, bet pesimists par to ļoti šaubās. Diemžēl pilsētas ielās es redzu pārsvarā pesimistus, jo katrs ar kaut ko ir neapmierināts, katram ir savas problēmas, un vidējā gulbenieša dzīves līmenis noteikti neatbilst tam, kādu mēs to iedomājāmies 1990.gada maijā. Var jau teikt, ka pie tā paši vien esam vainīgi, taču mēs cieši esam saistīti cits ar citu un mūsu dzīvi ietekmē ikviena savstarpējā saskarsme, pašvaldības, valdības, darba devēju, ņēmēju un pat ģimenes locekļu lēmumi. Tāpēc mēģināsim vismaz uzsmaidīt cits citam pat tad, ja to ļoti negribas. Kaut tepat ārā uz ielas, veikalā pie kases vai savā darbavietā. Šie pilsētas svētki taču ir domāti mums visiem, nesabojāsim tos!
