Novadniece Aiva Dūrīte-Keiša izgatavo ļoti skaistus keramikas traukus. Pašlaik ir uzsākts vairāku stundu neformālās izglītības cikls Druvienas sākumskolā, kur viņa dalās savās zināšanās. Aiva ar lielu pacietību ikvienam, kuru interesē, ierāda prasmes darbā ar mālu.
“Ķīmija” pret keramiku radās acumirklī
Ar Druvienu Aivai saistās visa bērnība līdz pamatskolas absolvēšanai. “Dzimusi esmu Rīgā, jo vecāki vēl studēja, kad pieteicos ienākt šajā pasaulē. Varbūt arī tādēļ “dzimtene” Rīga nelaiž mani vaļā un es joprojām dzīvoju tur. Bet esmu lauku meitene un Rīgas sienas lielās devās mani smacē. Druviena ir manas saknes un mājas, es cenšos vasaras mēnešus pavadīt tur. Taču man ar sevi nav viegli, jo dzīvot es jau kopš agras jaunības esmu vēlējusies Cēsu apkārtnē. Tā vieta man liekas maģiska, no Cēsu un Raunas puses nāk arī manas vecmāmiņas dzimtas saknes. Šobrīd esam tur, kur esam. Kurp aizvedīs mūsu ceļi nākotnē, to rādīs laiks,” saka Aiva.
Viņa ļoti ilgi nezināja, kāda profesionālajā ziņā ir viņas vieta šajā dzīvē. Pēc vidusskolas vispār nav nojautusi, ko grib. Viņa saka, ka neko negribējusi darīt, bet nezināmu iemeslu vadīta mēģinājusi iestāties teātra režisoros, kur neuzņēma, tāpēc sāka studēt klasisko filoloģiju, no kurienes arī ļoti ātri aizmuka. “Man ārkārtīgi vajadzēja visādas revolūcijas. Iestājos Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, lai kļūtu par vizuālās mākslas skolotāju. Tur arī sekoja nebeidzami akadēmisko atvaļinājumu gadi, līdz 25 gadu vecumā beidzot pieaugu. Bija klikšķis, kad vecā pasaule vairs nederēja un iestājās pilnīgi citas vērtības. Pabeidzu studijas, piedzima meita, iestājos maģistros un pēdējā maģistru studiju semestrī atklāju, ka universitātes ēkā, pa kuru periodiski biju dzīvojusi astoņus gadus, ir tautas lietišķās mākslas studija “Vāpe”. Mēs ar māsu kādu brīdi pirms tā apskaidrības mirkļa Gulbenē bijām iegriezušās “Satiec savu meistaru” dienās pie Ingrīdas Magones, kur es pirmo reizi dzīvē strādāju ar mālu. Tā pirmā pie Magones veidotā bļoda joprojām ir manā virtuvē. Manis veidotā bļodu kolekcija “Rudens” ir tapusi, diezgan pamatīgi iespaidojoties no šī pieredzes. Amatniecība mani visu laiku bija saistījusi. Mazliet esmu mācījusies kalt rotas, pīt klūgas, patīk iesaistīties kokapstrādes procesos, pārsvarā vairāk saista vīrišķīgie darbi, bet varu arī šo to uzšūt. Taču nekas nebija tā aizrāvis kā keramika. “Vāpē” mani uzņēma tās vadītāja Helga Ingeborga Melnbārde, kas ir kļuvusi arī par manu vislielāko skolotāju, un “ķīmija” pret keramiku notika acumirklī. Patiesībā jau gandrīz uzreiz es intuitīvi zināju, ka esmu nonākusi pie savas būtības neatklātās daļas un ar to vien šis stāsts nebeigsies,” stāsta Aiva.
“Dūda” nav gluži zīmols
Aiva ir nodibinājusi uzņēmumu SIA “Dūda keramika”. Lai arī pēc savas būtības viņa ir izklaidīga un reizēm viņai sevi ir grūti motivēt, tomēr Aiva ir iemācījusies sevi tādu pieņemt, taču, kā pati atzīst, tas traucē sasniegt mērķus. “Mālā ir zemes enerģija, kas mani satur kopā, sazemē, saliek pa plauktiņiem, iedod spēku un motivāciju atzīt un realizēt savas idejas. Pirms satikšanās ar mālu es noteikti nebūtu varējusi iedomāties, ka manī varētu būt potenciāls pašai nodibināt uzņēmumu,” atzīst Aiva.
Pagājušajā vasarā viņa no Vācijas pasūtīja keramikas krāsni, vīramāte atvēlēja telpu darbnīcai ģimenes mājā Babītē, Aiva sakārtoja uzņēmuma dokumentus, un atpakaļceļa vairs nebija. “Es nevaru teikt, ka būtu to dabūjusi gatavu tikai pati saviem spēkiem. Joprojām nevaru saskaitīt, cik daudz finansiāli un emocionāli esmu parādā savai mammai, vīramātei un vīram, kas joprojām turpina atbalstīt manu untumu atļauties darīt, ko gribu, – par to es savējiem pateicos. Ir skaidrs, ka peļņu no šī visa tik drīz es nesākšu gūt,” saka Aiva.
Viņa skaidro, ka “Dūda” nav gluži zīmols. Aiva uzskata, ka pārāk bieži vārdu “zīmols” mēdz piedēvēt lietām un projektiem, kas šo statusu nav vēl nopelnījuši. Viņa ir meklējumu ceļa sākumā, viņai nav izteikta dizaina līnija un kolekcija, kas viņu kā ražotāju padarītu tik unikālu, lai varētu teikt, ka šis, lūk, ir zīmols. “Dūda keramika” pamatā ir uzņēmums, radīts kā platforma, ar kuras palīdzību Aiva īsteno sevis izveidoto interešu izglītību un nu jau arī pieaugušo izglītības programmas, kā arī vada dažādas nodarbības, pulciņus, darbnīcas.
“Mana pamatprofesija tomēr ir skolotājs. Tas ir darbs, ko es protu pietiekami labi. Esmu strādājusi skolā un pirmsskolā, zinu, ko mūsdienās nozīmē šis darbs. Pateicos visiem tiem skolotājiem, kas atrod sevī pietiekami daudz mīlestības un kuriem ir noturīga nervu sistēma, lai uz entuziasma pamata turpinātu strādāt godprātīgi par spīti visam tam, kas šobrīd notiek. Bet man nav tādas motivācijas un rezervju strādāt pilnas slodzes darbu skolā. Nevaru un negribu to atļauties. Tāpēc esmu atradusi veidu, kā apvienot mīlestību pret bērniem, kaislību pret keramiku un pedagoga dotības,” saka Aiva.
Visam savs laiks
Otra uzņēmuma “Dūda keramika” šķautne ir trauku un mūzikas instrumentu izgatavošana. Tā ir Aivas profesionālās pašizpausmes svarīgākā sastāvdaļa, sirdslieta. “Taču tas nav pilnas slodzes darbs, es to nedaru katru dienu, bet katru brīvu brīdi gan. Tam iemesls ir racionāls – ar interešu izglītību var nopelnīt naudu izdzīvošanai, bet ar trauku gatavošanu pagaidām ne. Ja būtu otrādi, es labprāt vairāk laika un enerģijas atvēlētu tieši veidošanas procesam. Viss, ko es radu, pārsvarā top mūsu dzīvokļa viesistabā, līdztekus ikdienas darbiem un bērnu čalām. Visi priekšmeti, ko gatavoju, ir brīvi veidoti ar rokām vai izmantojot pašas gatavotas ģipša formas. Kad dzīvoklī vairs nav neviena plaukta un stūrīša, kur nebūtu uztupināts kāds trauks, tas ir mājiens, ka jāpako un jāved viss sadarītais uz darbnīcu. Tur notiek dedzināšana, glazēšana un pēcapstrādes darbi. Šis vēl ir meklējumu un eksperimentu laiks. Es lēnām mācos saprast, kas ir mans rokraksts, ko vēlas cilvēki un kā, to apvienojot, es varētu radīt savu zīmolu. Mācos virpot. Man ir svarīgi gatavot keramiku, kas būtu pieejama jebkuram vidusmēra cilvēkam, tātad jāmeklē iespējas, kā apjomus palielināt, lai produkcijas cena nebūtu tik augsta. Lēnām trauki top. Pārsvarā uz pasūtījumiem, bet nu jau arī atliek kaut kas, ko var iegādāties bez iepriekšēja nodoma. Nelielu ieskatu var gūt “Facebook” profilā “Dūda keramika”. Lēnām top arī mājaslapa. Šobrīd gatavojos sadarbībai ar veikalu Stokholmā, kas vēlas tirgot manus traukus, bet pie mums veikalos pagaidām vēl plauktos nestāv mani izstrādājumi. Visam savs laiks. Sazinoties ar mani, ir iespēja arī aptaustīt gatavos traukus, bet lielāku andeli solu uz vasaru, kad noteikti satiksimies kādā tirgus laukumā,” saka Aiva.
