Aiz muguras palikuši visi starti, finiši, prieka un pārdzīvojumu asaras, un nu jau mājās atgriezušies arī visi mūsu olimpieši. Var teikt, ka kārtējie grandiozākie pasaules sporta svētki ir noslēgušies. Taču vēl ilgi ļoti daudzi ar sportu vairāk vai mazāk saistīti cilvēki pārdomās, vērtēs un analizēs mūsējo startus un prātos, kas bijis pareizi, kas ne un ko un kā darīt turpmāk, lai aizvien uzlabotu sportistu rezultātus. Man gribētos teikt, ka šīs olimpiskās spēles bija izdevušās. Man kā skatītājam bija dota iespēja redzēt gandrīz visu – gan tiešraidēs, gan atkārtojumos. Visus televīzijas kanālus pat aptvert nevarēja! LTV ļaudis un sporta žurnālisti bija no sirds parūpējušies, lai mēs redzētu ne tikai pašas sacīkstes, bet arī daudz ko no sadzīves, lai dzirdētu, ko domā paši sportisti un viņu treneri, lai uzzinātu daudz interesantu faktu par olimpiādes norisi un spētu burtiski izdzīvot šīs 17 dienas Phjončhanā, Dienvidkorejā. Domājams, ka skatītājs pie televīzijas ekrāna redzēja daudz vairāk par skatītāju klātienē, par pašiem dalībniekiem nemaz nerunājot. Kas attiecas uz sportiskajiem sasniegumiem, tad arī par tiem es esmu priecīgs. Un te nu jāteic, ka jāpriecājas būtu visai Latvijas tautai, jo beidzot mēs esam ar kaut ko priekšā kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem. Mums tomēr ir medaļa! Mēs apsteidzām 62 valstis. Mēs esam to 30 valstu sarakstā, kuras pārved mājās šo visiem kāroto sporta virsotņu sasniegumu. 12 mūsējie ir olimpiskajā sešniekā, un vēl daži iekļuvuši desmitniekā. Tas nemaz nav slikti tik mazai valstij ar 34 dalībniekiem. Protams, uz to visu mēs varam paskatīties arī no otras puses un teikt, ka pusei šo valstu nebija vairāk par 4 sportistiem. Un mūsējie noteikti turp devās ar augstākiem mērķiem, kurus, nenoliedzami, varēja sasniegt, taču tāpēc jau tas ir sports – tajā vienmēr kāds uzvar, bet kāds zaudē. Jāteic, ka šoreiz var priecāties arī taupības režīma piekritēji, jo domāju, ka valsts bija rēķinājusies ar lielākām summām spēļu dalībnieku prēmēšanai. Vienīgais, kas spēļu noslēgumu padarīja nedaudz skumjāku, ir mūsu bobslejista Daumanta Dreiškena gandrīz galīgais lēmums pamest lielo sportu. Žēl, jo viņš taču ir mūsējais! Kam tagad lai jūtam līdzi pastiprināti? Kurš būs mūsu nākamais olimpietis? Taču es domāju, ka tādi būs. Bet pagaidām – uz tikšanos Pekinā pēc četriem gadiem!
