Dagmāra Jermacāne-Špate, autovadītāja
Es zinu, kā tas ir, kad ir nogurums un nāk miegs. Esmu strādājusi loģistikas jomā Norvēģijā, veikusi preču pārvadājumus naktī. Bet ir termiņi, kad tev ir jābūt un viss. Varbūt šādas kampaņas liek aizdomāties. Televīzijā gan šādas kampaņas palaižu garām. Esmu ievērojusi CSDD akcijas, kad, piemēram, pārbauda riepas, – par to es aizdomājos. Esmu saskārusies arī Latvijā ar tālbraucējiem un zinu, ka viņi ir noguruši un pārguruši. Vai tāda reklāma viņu dzīvē kaut ko izmainīs, nezinu. It kā jau viņiem ir stundu skaitītāji utt. Mana māsa ir strādājusi muitā, kur tālbraucēji, kad brauc iekšā, pārguruma dēļ pat šlagbaumus neredz un brauc pāri. Diezin vai tā kampaņa kāda tālbraucēja dzīvē stipri kaut ko mainīs. Ir bijis, ka es, kad esmu nogurusi, pērku enerģijas dzērienu. Es parasti braucu uz Skandināviju kopā ar bērniem. Tad mēs taisām pauzes, apstājamies, paēdam. Citreiz gan pēc tās ēšanas uzdzen vēl lielāku nogurumu, bet kaut kā saņemos un braucu. Es vairs nepievēršu tam tā uzmanību, jo es braucu daudz un ilgi. Protams, cenšos, lai iepriekš esmu pagulējusi, bet ne vienmēr tā sanāk. Riska grupa vairāk ir tālbraucēji. Bet ne jau vienmēr cilvēks nosaka, cik un kur viņš brauc. Uzņēmumam jārūpējas, lai viņa šoferis ir atpūties un izgulējies. Dīvaini, ka
CSDD šādu kampaņu veic šajā aukstajā gadalaikā. Kur tad ir garantija, ka cilvēks gulēs tieši 20 minūtes un neatslēgsies līdz rītam, un nenosals tajā mašīnā?
Helmuts Freimanis, autovadīšanas instruktors
Šoferi iegājuši kaut kādā savā ritmā, un viņus grūti pāraudzināt. Nesen arī kāds “BMW X6” šoferis it kā bijis aizmidzis un iebraucis pretējā joslā. Tas ir ļoti bīstami! Ne tik daudz uz tiem plakātiem un televīzijas pārraidēs vajadzētu rādīt kampaņas reklāmas, bet policijas reidos būtu jāņem līdzi noguruma mērītājs, lai varētu parādīt cilvēkam – lūk, redziet, cik jūs esat noguris! Tas būtu daudz labāk un cilvēkam vairāk paliktu atmiņā. Ir jau reidi, kad policija lieto alkometru, bet arī lai nogurumu pārbauda. Nogurums, braucot no Rīgas, var parādīties pēc 100-150 kilometriem. Protams, arī pēc kādas vētrainas nakts, bet tā jau ir cita lieta. Ir cilvēki, kas reaģē uz kafiju, ir tādi, kas var dzert to litriem, bet miegs nāk tāpat. Citi tādos brīžos smēķē, citi atver lodziņu. Es, piemēram, esmu braucis ar basām kājām uz pedāļiem. Aukstums arī palīdz kādu laiku. Protams, tas nav labi, bet kādreiz dzīve piespiež. Deviņdesmitajos gados, kad strādāju par autobusa šoferi, visi jau gribēja ātrāk tikt līdz Parīzei un negribēja Polijā gulēt, tad ir tādi grēki bijuši. Bet labi tas nav. Labi, ka Dievs vai eņģeļi ir stāvējuši klāt. Bet ir cilvēki, kam nepaveicas. Vislabāk jau, ja jūt nogurumu, ir apstāties ceļa malā. Tagad jau tik bieži ir benzīntanki, kur ir arī kafija, vai vienkārši var pastaigāties. Ja nu galīgi nevar, tad mašīnā pasnaudiet – uzreiz būs cits asums. Un aukstā laikā par 20 minūtēm ilgāk mašīnā nepagulēsiet. 20 minūtes zaudēsiet uz ceļa posmu, bet tomēr aizbrauksiet sveiks līdz galam. Man ir palīdzējis. Ir braukts tā no Krievijas mājās. Arī no Rīgas braucot, var Smiltenes krustojumā pasnaust.
Kaspars Losevs, autovadītājs ar 24 gadu stāžu
Ir sanācis braukt, kad ir nogurums. Un ir redzēts, ka puiši ir aizmiguši pie stūres un mežā smagie ir noslīdējuši no ceļa. Jo vairāk brauc, jo vairāk jūti, kad tu vari un kad tu nevari braukt. Bet arī profesionāli puiši iemieg pie stūres. Mūsu valstī, lai tu kaut ko nopelnītu, godīgi sakot, ar astoņām stundām ir tā, kā ir. Ja brauksi tikai tās stundas, tad maizei sanāks, bet desai… Smagajiem jau ir “šaibas” un stāvēšana tiek kontrolēta diezgan stingri. Ja ir pārbrauktas stundas, tad firmai ir lieli naudas sodi. Bet citur mēs braucam reizēm tās stundas “reiz divi”. Tiesa, tagad jau mašīnas arī ir modernākas un ērtākas. Kādreiz ar “zapīti” Gulbeni izbrauci un likās, ka jāiet pusdienlaiks pagulēt – biji piekusis. Visādi ir mēģināts, bet enerģijas dzērieni man diez ko nepatīk. Nu benzīntankā paņemu kafiju. Ir jau reizēm sanācis tāds kā autopilots, bet tas nav tā, ka nekontrolē situāciju uz ceļa. Piemēram, reizēm brauc un gaidi, kad būs Rīgas viadukts, bet izrādās, ka jau esi Smiltenes aplī un iepriekšējie apļi izbraukti automātiski. Man, par laimi, pašam nav gadījies, ka būtu iemidzis kādā momentā pie stūres. Bet, ja kādam ir gadījies, tad šī kampaņa varbūt kādā brīdī liek aizdomāties. Vienīgi es uzskatu, ka tā kampaņas reklāma, kad mašīna nobrauc no tilta, ir tāda brutāla – gandrīz jau kā “nelaimes piesaukšanas” moments. Varbūt vajadzēja citādāk parādīt.
