Katru rītu mostoties, pirmais, ko izdaru, skatos rīta ziņas, lai redzētu, ko šodien sola laika ziņu diktors, jo… lai kur ierastos, visi par to vien runā kā par lielo aukstumu, kas mūs ir skāris.
Patiesībā taču nekā pārdabiska nav, beidzot ir tāda normāla ziema! Šalle līdz ausīm, cepure, silti cimdi, un var doties izbaudīt sala kodīgos pieskārienus. Vai tikai mēs esam pelnījuši atcerēties laiku, kad mūsu bērnībā aukstums bija tāds, ka varēja neiet uz skolu?
Kaut gan dzīvoju no skolas pārsimt metru attālumā, arī es izmantoju šo iespēju un negāju uz skolu, lai pēcpusdienā kopā ar citiem tādiem pašiem negājējiem satiktos uz kalniņa un līdz vēlam vakaram šļūkātu ar ragaviņām no kalna. Vai – tieši pretēji – gāju uz skolu, izmantojot iespēju, ka klasē ir tikai kādi trīs bērni, skolotāja neko jaunu nemāca, neko neatprasa, bet mēs zīmējām, līmējām un sarunājāmies par dzīvi. Tas bija tik aizraujoši – runāt kā pieaugušajiem par dzīvi! Un skolas pavārītes noteikti priekš tā mazumiņa, kas drosmīgi bija tikuši līdz skolai, gatavoja visgaršīgākās pusdienas pasaulē.
Lielais aukstums bija par iemeslu, lai beidzot padomātu arī par sevi. Līdz šim man nebija laika neko sev uzadīt, iesaistījos tik jaunos un jaunos adīšanas pasākumos, tapa daudz siltu un skaistu lietu citiem. Klasika – kurpnieks bez kurpēm. Bet, saprotot to, ka aukstums nemaz netaisās doties prom, pieņēmu lēmumu – tikai sev un tad citiem!
Beidzot mani kolēģi var novērtēt ne tikai procesu, bet arī galarezultātu, jo pusdienlaikos ir redzējuši daudz dažādu puszeķu, puscimdu un pusšaļļu.
Tad nu saģērbies silti un dodies izbaudīt šo laiku, jo… cik ilgi egles būs tērpušās sniega kupenās – saule jau pamazām kausē sniegu! Atceroties bērnību, uzkāp uz slēpēm, paņem ragaviņas! Vienatnē, ar ģimeni vai draugiem. Vai atceries, kā garšo mežā uz ugunskura cepta desiņa? Vai zini, kas ir “zaķu maize”? Maizīte, ko tētis nes līdzi no mājām un iedod mežā bērnam, stāstot, ka to atstājis zaķītis izsalkušajam bērniņam. Nekas un nekad nav garšojis tik labi!
Lai tev jaukas brīvdienas!
