Nu ir viņa par resnu. Atvainojos, ka izsakos varbūt pat pārāk tieši un bez diplomātijas, bet tā muldēšana caur puķēm… ziniet, ir piegriezusies. Es jums saku – manējā ir par resnu! Kaimiņš Toļiks smejas, lai es neķerot muļķus, es vienkārši dusmojoties. Iemesls? Šī mani ņemt priekšā pēc pilnas programmas, bet apmierināt mani nevarot. Protams! Kā kas, tā – administratīvais sods. Nosūdz mani. Ja ne pati, tad kaimiņi. Nevaru vairs savā miestā brīvi justies, nedrīkstu iepļurzāt no sirds un uz ielas kunga dūšā rādīties, paļuļķēt uz balkona nedrīkstu! Vārdu sakot – atņem man pēdējo dzīvesprieku. Terorizē. Bet sazobes mūsu starpā nav. Mēs dzīvojam katrs par sevi. Kaut skaitās, ka esam kopā.
Toļiks zobojas tālāk – es tikai trinot mēli riņķī apkārt. Tieši acīs pateikt neesot dūšas. Nav taisnība. Esmu viņai teicis: “Kā tev nav kauna uz mana rēķina pampt!” Atbilde bija – viņa tagad tievējot. Es vispār nesaprotu, pa kuru laiku šī ir paspējusi pieaudzēt tādu masu, kuru nomest tā uzreiz pat gribēdama nespēs?! Bet vai gan varēja būt citādi, ja šī bija pārstājusi kājām staigāt, pat piecus metrus nekur vairs pati negāja, ar autiņu brauca! Un šokolādes konfektes štopēja kilogramiem vien, sviesta cepumus kā skrubi izmantoja, ieziežoties gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Katra diena viņai sastāvēja no vienām kafijas pauzēm un pīppauzēm. Un pie mazākās izdevības viņa mirka šampanietī. Sev viņa naudu nekad netika žēlojusi. Bet man? Brīžiem liekas – viņa ir pat aizmirsusi, ka es tāds pasaulē esmu. Un paši saprotat, ka ar gadiem mana vienpusējā mīlestība (sākumā tā tiešām bija) varbūt nepārauga gluži naidā, bet vienkārši izzuda. Izžuva. Līdzīgi man pašam. Re, man ir kauli un āda, bet šai – tik izplūdušas formas, ka apmaldīties var, vidukli (vai viedokli) meklējot.
Toļiks man viendien jautāja, vai tad es vispār atceroties, ka šī būtu bijusi arī citāda, vāja, piemēram. Nē, vāja viņa nekad nav bijusi. Tā nevarētu teikt. Normāla bija. Patīkama. Maziņa. Laipna. Smaidīga. Katrā ziņā mazvērtības kompleksus manī neradīja. Bet tagad… No treknas dzīves kļuvusi neformīga. Jau palika bail, ka nepārkārst un nepārsprāgst vienā labā reizē. Tagad šī tievējot. Kājām vairāk staigājot, degvielu taupot, aiz atslēgas esot sākusi turēt savus konfekšu, cepumu un kafijas krājumus. Alkoholu lietot esot pārstājusi. Vārdu sakot – cītīgi strādājot pie savas formas un satura. Redzēsim. Pagaidām tie ir tikai vārdi.
Toļiks man jautā, cik sen es viņu pazīstot. Pamanījis viņu biju, jau puika būdams. Bet tad mums vienam par otru tādas īstas intereses nebija. Kad man palika 18, viņa sauca mani. Oi, biju septītajās debesīs! Jutos pieaudzis, vajadzīgs viņai. Sākums bija skaists. Kā visi sākumi. Mēs joprojām esam kopā. Kaut pats brīžiem par sevi brīnos. Kā es to visu paciešu? Varbūt tāpēc, ka mēs abi esam peldējuši un peldam pa straumi, lai kādi vēji pūta un vēl pūtīs.
Jā, es sapņoju par viņu. Par tādu pašu mazu, omulīgu, reizē gudru un pretimnākošu, kāda viņa bija… Kad bija? Bija vai nebija?
Un kādas ir tavas domas, mans lasītāj, par vietējo pašvaldību?
