Šodien jātīra sava privātā telpa! Jāatbrīvojas no visa liekā, jānoslauka putekļi un jāatver logs. Un tad ar otro elpu varēs turpināt dzīvot. Tādas ir manas asociācijas ar Zaļo ceturtdienu. Mana pareizticīgā vecmāmiņa tā ir mācījusi. Ar tagadējo dzīves pieredzi saku – tieši šajā dienā, iespējams, ir Dieva dota iespēja atrast sen pazaudēto, atgriezties uz pareizā ceļa vai arī ignorēt šo dāvanu. Tīši vai nejauši. Varbūt tāpēc, ka reizēm cilvēks dzīvo ar prātu, bet reizēm ar sirdi un reti kad ar abiem reizē. Šoreiz Klusajā nedēļā ir vairākas man svarīgas godu dienas. Otrdien bija Starptautiskā teātra diena. Neviļus tad atcerējos savus vismīļākos aktierus no jaunības laikiem. Tie ir padomju gados popularitāti iemantojušie mākslinieki, kuru vairs nav šajā saulē – Oļegs Dāls (1941-1981), Lembits Ulfsaks (1947-2017), Oļegs Jankovskis (1944-2009), Jevgēnijs Ļeonovs (1926-1994) un, protams, Andrejs Mironovs (1941-1987). Re, izpurinot savu atmiņu apcirkņus, atkal sirdī un arī prātā uzbango atmiņas un emocijas. Nupat internetā nejauši uzdūros A.Mironova monologam, kas satricināja līdz sirds dziļumiem. Citēju: “Bet varbūt tas, kas mums šķiet svarīgs, nav svarīgs. Tas, kas mums šķiet otršķirīgs, ir pats galvenais. Es agrāk domāju, ka šie vārdi “memento mori”, tas ir – “domā par nāvi” -, ka tas ir šausmīgi, ka tas ir drūmi. Tas ir brīnišķīgi! Tas ir jautri, tas ir lieliski, tas nozīmē – proti priecāties par dzīvi! Proti aizmirst slikto un atcerēties labo. Nevar būt, ka jums dzīvē nav bijis nekā laba. Tas nav iespējams!”
Zaļa, zaļa ir šī ceturtdiena. Kaut vai gara acīm, ja ne realitātē. Šī diena ir jauna un dzīva. Tā noslēdzas ar Svēto vakarēdienu. Viss ir tīrs un skaidrāks par skaidru. Rīt jau būs citādāk. Rīt jau atkal mēs būsim mēs paši ar visu savu grēku nastu un savu krustu, ko katrs šajā dzīvē nesam. Tad nāks Klusā sestdiena ar nožēlu un iekšēju vajadzību pēc piedošanas. Un svētdien mēs atkal būsim sagaidījuši Lielo dienu. Tie nav tikai olu izēšanās, ripināšanas un kauju svētki. Tā ir augšāmcelšanās svinēšana. Patiešām priecīga un garīgi piepildīta diena. Piederība ritumam un tautai, kura pazīst Pestītāju.
