Kopš 1961.gada rudens vairs nedzīvoju Gulbenes rajonā. Pārcēlos dzīvot Salaspilī, lai būtu tuvāk Rīgai un Babītei, kur dzīvo un strādā mani bērni, mazbērni un mazmazbērni.
Kopš 1961.gada rudens vairs nedzīvoju Gulbenes rajonā. Pārcēlos dzīvot Salaspilī, lai būtu tuvāk Rīgai un Babītei, kur dzīvo un strādā mani bērni, mazbērni un mazmazbērni. Šīgada vasarā jau palika aiz muguras 94 gadi.
“Dzirkstelē” daudz ko uzzinu par dzimto pusi Stāmerienu, Kalnienu un to apkārtni. Bieži apdzīvotais, darbīgais, tā sauktais, Vērgeļa miests ir it kā miris. Meita un znots bija samaksāt kapu kopējam,viņi miestā redzējuši tikai vienu sievieti. Vai miests ir izmiris?
Pastāstīšu par miestu, kā tur bija 1917. un 1918.gadā. Pie kapsētas atradās kalēja Jegora smēde, kur remontēja un kala lauksaimniecībā vajadzīgos darba rīkus. Rosījās šuvēja Skopana jaunkundze, bija adītāja, kas strādāja ar rokas adāmmašīnu, – Gita Birznieks (viņas dēls Edžus vēl tagad dzīvo Stāmerienā savrupmājiņā). Magones mājā audzēja dažādus dēstus – galvenokārt puķes. Jēkaba Skaidrā mājā – veikals. Pāri dzelzceļam aiz stacijas – Kastenbēka kundzes tējnīca. Tad – miesnieka Roseļa skārnis, kur varēja nopirkt gaļu par mērenām cenām. Pagastmājas divstāvu ēka ar iebraucamo vietu ēkas abos galos. Pagasta skrīveris (tā toreiz sauca) bija manas vecākās māsas vīrs E.Kaufmens, kuru 1919.gadā aizsūtīja uz Vorkutas ogļu raktuvēm.
Otrpus ceļam – upītes kraujā – bija kurpnieka māja. Šis kurpnieks lāpīja vecus apavus un gatavoja jaunus. Netālu no stacijas vēl šodien stāv mana tēva Andža Upana celtā divstāvu mūra māja. Pirmā stāva galā uz stacijas pusi – beķereja, vidū vienmēr kāds bagāts veikals. Mans tēvs bija galdnieks.
Emma Fēlinga Salaspilī
