Labklājības
ministrijai būtiski jāuzlabo uzraudzības darbs, veidojot sistēmu,
lai cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem un bērni ar
funkcionāliem traucējumiem varētu dzīvot sabiedrībā, nevis
institūcijā. Pašlaik sistēmas izveide kavējas par gandrīz
diviem gadiem, kas rada bažas, vai līdz 2023. gadam izdosies
sasniegt sākotnējās ieceres un nodrošināt iespēju 3400 bērniem
ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm saņemt
nepieciešamo atbalstu, lai bērni nenonāktu institūcijās, un 2100
cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem saņemt atbalstu
patstāvīgai dzīvei ārpus institūcijām.
Lai
cilvēki, kuri dzīvo noslēgtā vidē, varētu pilnvērtīgi dzīvot
sabiedrībā, nepieciešami grupu dzīvokļi, dienas centri,
specializētās darbnīcas, atbalsta personāls un citi pakalpojumi.
Arī bērniem ar funkcionāliem traucējumiem nepieciešami dienas
centri, aprūpes pakalpojumi, kā arī individuāls atbalsts, lai
bērni saturīgi pavadītu laiku, kamēr viņu vecāki strādā vai
veic citas aktivitātes. Ir jāmainās sabiedrības izpratnei un
gatavībai uzņemties atbildību par saviem līdzcilvēkiem, kuriem
tāpat kā ikvienam citam ir tiesības dzīvot sabiedrībā.
“Tā
vietā, lai cilvēki mūžu nodzīvotu institūcijās, Latvijā esam
apņēmušies veidot vidi un sabiedrību, kurā ikviens var par sevi
parūpēties, saturīgi pavadīt laiku, saņemt ikdienā vajadzīgo
palīdzību un arī strādāt. Labklājības ministrijas vadītais
deinstitucionalizācijas projekts ir iespēju tilts mums visiem augt
savā cilvēcībā un būt labākai sabiedrībai. Ir svarīgi šo
iespēju izmantot un aiz grūti izrunājamā deinstitucionalizācijas
vārda saredzēt Latvijas iedzīvotājus – cilvēkus ar
invaliditāti, kuri, saņemot nepieciešamo atbalstu, var iespējami
patstāvīgi dzīvot piepildītu dzīvi,” uzsver valsts kontroliere
Elita Krūmiņa.
Svarīgi
veicināt arī cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, jo gandrīz
divām trešdaļām cilvēku, kuri varētu uzsākt patstāvīgu dzīvi
ārpus sociālās aprūpes iestādēm, iztikas līdzekļi ir zemāki
par minimāli nepieciešamo. Arī darba devēji spēkā esošo likumu
un noteikumu dēļ nav ieinteresēti dot darbu cilvēkiem ar
invaliditāti, tāpēc algotu darbu pašlaik strādā tikai aptuveni
astoņi procenti no projektā iesaistītajiem cilvēkiem ar garīga
rakstura traucējumiem. Taču, arī saņemot valsts un pašvaldību
palīdzību mājokļa nodrošināšanai, dienas laika aktivitātēm
un specifiskiem pakalpojumiem, par iztikas līdzekļu iegūšanu
cilvēkiem, kuri uzsāks dzīvi ārpus ilgstošas aprūpes
institūcijām, būs jārūpējas pašiem. Ja valsts nebūs
nodrošinājusi nepieciešamo atbalstu, tas nebūs iespējams.
Labklājības
ministrija kopš 2015. gada īsteno projektu, kura mērķis ir 2100
pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem un 3400 bērniem ar
funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm sniegt vajadzīgo
atbalstu dzīvei sabiedrībā – ārpus aprūpes iestādēm. Tai
skaitā 700 pieaugušajiem, kuri uzturas aprūpes iestādēs, dzīvi
ārpus institūcijām būtu jāuzsāk jau no 2020. gada, saņemot
nepieciešamo atbalstu un pakalpojumus.
Diemžēl
labo ideju īstenošana kavējas un joprojām nav pieņemts lēmums
par laika
un resursu ziņā apjomīgāko ieceru īstenošanu –
infrastruktūras izveidi, kas nodrošinās šiem cilvēkiem
nepieciešamā atbalsta saņemšanu.
Deinstitucionalizācijas
projektu Labklājības ministrija īsteno kopā ar plānošanas
reģioniem un pašvaldībām, un tam piešķirts 98 miljonus eiro
liels ES finansējums. Revīzija
veikta projekta īstenošanas vidū, lai palīdzētu Labklājības
ministrijai savlaicīgi pamanīt un novērst problēmas, kas var
kavēt projekta īstenošanu un mazināt sagaidāmos ieguvumus. Tas
panākams, ja Labklājības ministrija koncentrēsies nevis uz ES
struktūrfondu līdzekļu apguvi, samazinot uzraudzības rādītājus
un arvien vairāk attālinoties no sākotnējām labajām iecerēm un
plānotajiem ieguvumiem, bet gan aktīvāk sniegs atbalstu projekta
īstenotājiem.
Lietderības
revīzijas rezultāti ir apkopoti revīzijas ziņojumā
“Deinstitucionalizācija
– iespēju tilts cilvēku ar invaliditāti dzīvei sabiedrībā”.
