Arvien vairāk bērnu nonāk slimnīcās traumu dēļ – pērn negadījumos cieta un traumas guva vairāk nekā 20 000 bērnu
Sniedze Bračka, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra vadītājas vietniece:
Katrai sezonai ir savas raksturīgas traumas. Nevar izdalīt vienu konkrētu sezonu un teikt, ka tajā visvairāk tiek gūtas traumas. Ziemas laikā ir ziemas aktivitātes, kad slido, brauc ar ragaviņām no kalna. Kaut gan, iespējams, vasarā varbūt arī notiek vairāk nelaimju. Kā tik tagad nav! Batuti, dažādi braucamie – riteņi, skrituļslidas un tamlīdzīgi. Tiklīdz laiks kļūst jaukāks, tā tomēr jūt, ka traumu ir vairāk. Kā mazināt bērnu traumatismu? Vienmēr saku: atbildīgi ir vecāki! Sargu, protams, klāt nepieliksi, bet, ejot rītos ārā no mājas, vecākiem vajadzētu atrast minūti laika un atgādināt bērnam par drošību, kas ir bīstami un kur jābūt uzmanīgiem. Ir operatīvo dienestu – mediķu, policistu, glābēju – rīkotie pasākumi katru pavasari, kuros arī stāstām par drošību, bet traumas un nelaimes atkārtojas un atkārtojas. Runājot par maziem bērniem, atliek vien uz pāris mirkļiem novērst vecākiem uzmanību, kad jau notiek traumas – gan izkrīt no gultām, gan gūst apdegumus. Raksturīgas traumas bērniem ir kāju un roku lūzumi, kā arī galvas smadzeņu satricinājums.
Ligita Trekše, pirmsskolas izglītības pedagoģe:
Stāstīt un izglītot vecākus šajā jomā ir tāpat, kā stāstīt un teikt bērniem: to nedrīkst darīt, uzmanies, nekāp, nenokrīti! Tas pats ar vecākiem – vari viņiem stāstīt, bet viss atkarīgs, kāda ir ģimene, kādi ir apstākļi un situācija mājās. Reizēm arī tur, kur sevišķi cītīgi pieskata un seko līdzi bērniem – brīdina, skaidro un runā, gadās bērnam trauma vai nelaime. Grūti pateikt, vai ar mūžīgo aizrādīšanu varētu kaut ko mainīt. Reizēm pie vainas ir pārgalvība. Bērns aug, un viņam gribas arvien kaut kur augstāk kāpt. Un no tā augstuma viņam gribas nevis nokāpt, bet nolēkt, tad arī ir, kā ir. Bet tā drīzāk ir izziņa, bez tā neviens nav izaudzis. Mums tagad māca, ka bērnam pašam viss jāsaprot, viss pašam jāpiedzīvo un pašam jāsecina. Savukārt, kad es mācījos skolā, mums neviens neko neteica. Vienīgais, kas bija stingri noteikts, – neiet pie ūdeņiem! Skolas laikā starpbrīžos kokos rāpāmies un nekas nenotika. Neatceros, ka kāds būtu nokritis vai kaut ko salauzis. Man liekas, jo mēs vairāk sargājam un liekam tos pēļus apakšā, jo ir arvien trakāk. Vienīgais, kur ir tikai un vienīgi pašu vecāku atbildība, tā ir karsta kafija un tēja tur, kur blakus ir mazs bērniņš. Savukārt pirmsskolas un skolas gadu veciem bērniem raksturīgākās traumas, cik novērots, ir lūzumi. Neveiksmīgi nokrīt un salauž kāju vai roku. Arī potītes sagrūž un sastiepj.
Tija Veidemane, divu mazu bērnu māmiņa:
Iespējams, vajadzētu vairāk kaut kādā veidā izglītot vecākus. Bet vai tas ļoti uzlabotu situāciju, grūti teikt. Ir reklāmas, kurās izskan aicinājumi bērnu neatstāt bez uzraudzības, bet vai vecāki ieklausās? Daudzi domā, ka ar viņiem jau nelaime nenotiks. Savukārt tie vecāki, kurus tiešām tas uztrauc, arī bez liekiem aicinājumiem uzmanīs savus bērnus. Piemēram, mēs mājās visas lietas, kas bērniem ir bīstamas (medikamentus, sadzīves ķīmiju, arī traukus, nažus un citas), glabājam augstu plauktos, kur mazie netiek klāt. Esam ļoti uzmanīgi ar kafijas un tējas krūzēm, lai nav mazajiem pa rokai. Kontaktiem priekšā ir uzlikti drošības sargi. Durvis vienmēr turam aizslēgtas, lai lielākais puika nekur nevar viens aiziet. Mazāko bērnu, kuram šobrīd ir desmit mēneši, uzmanām ik uz soļa, jo viņam šobrīd ir laiks, kad gribas visu iepazīt, apskatīt un pagaršot.
