Šajās dienās, braucot pāri Gaujas tiltam, gribas izlīst pa mašīnas lūku, vicināt rokas un skaļi gavilēt. Tilta margas abās pusēs ir rotātas ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Tie plīvo vējā, sveicinot katru, kurš šķērso upi. Sajūta, kas pārņem, ir neaprakstāma. Tāds siltums un lepnums!
Un tad es atceros 1990. gada 4. maiju, kad biju pavisam jauna meitene un kopā ar vecākiem skatījos televizoru – mēs gaidījām, kas notiks. Likās, ka gaiss istabā ir elektrizēts un gaisā karājas liela jautājuma zīme. Un ja nu kaut kas noiet greizi? Un ja nu deputāti lemj citādi? Brīdī, kad viņi sāka nākt no valdības nama ārā, mēs aiz prieka kliedzām un apskāvāmies.
BRĪVĪBA!
Un tad bija 1991. gada 4.maijs – gads pēc deklarācijas pieņemšanas. Trauksmains gads, kad es jau biju paspējusi pabūt uz barikādēm, kopā ar saviem kolēģiem braucot aizstāvēt savas valsts brīvību. Nedomājot, ka tas ir bīstami, nezinot, ka tobrīd es vairs neesmu viena.
Bet 4. maijs bija saulaina diena, es stāvēju dārzā, klausījos radio, kur atskaņoja apsveikumus mūsu valstij, stāstīju mammas krustmeitai Ieviņai, kādas ir sajūtas, kad vairs neesi un nekad nebūsi viena šajā pasaulē. Un tieši šajā brīdī mana meitiņa sūtīja pirmo ziņu, ka viņa ir kopā ar mums. Mans brīvās Latvijas bērns.
Ieviņa palūdza atļauju pieskarties man. Tas bija tik aizkustinošs brīdis, kad satikās divi bērni, kuri turpmākajā dzīvē kļūs viens otram ļoti tuvi.
Pašreiz ir tik ļoti pierasts, ka mums ir pašiem sava valsts, ka mēs varam klāt balto galdautu un svinēt, bet tā nav bijis vienmēr, un to nevajag aizmirst. Kādu mēs paši veidosim savu dzīvi un savu valsti, tāda tā arī būs. Neviens mums neko neiedos un neatņems. Valsts esam mēs paši – cilvēki, kuri te dzīvojam. Mīlēsim un ar cieņu izturēsimies viens pret otru, un tad arī mūsu valsts būs cienīta un mīlēta!
Saulainas tev šīs svētku brīvdienas!
