Tās pāris nedēļas pirms Ziemassvētkiem ik gadu vēlamies izjust kā kaut ko īpašu un skaistu. Tas ir gaidīšanas laiks.
Tās pāris nedēļas pirms Ziemassvētkiem ik gadu vēlamies izjust kā kaut ko īpašu un skaistu. Tas ir gaidīšanas laiks. Labprāt gribētos ticēt, ka brīnumi nav iespējami tikai pasakās. Un melotu tie, kas teiktu, ka pārsteigumus gada nogalē gaida tikai mazie. Tomēr arī advente, ko skaitām kopš tā brīža, kad esam aizdeguši pirmo svecīti tās vainagā, visiem nemaz nav tik gaiša. Liekas, ka vajadzētu kaut uz mirkli aizmirst rūpes un problēmas, lai ļautos gaidīšanas priekam. Taču tas nav viegli, un to diemžēl šodien prot tikai retais.
Liekas nesaprotami, kāpēc daba šogad nemaz nav dāsna un nedāvina mums baltu, tīru un žilbinošu sniegu. It kā būtu nogrēkojusies vai nolēmusi solidarizēties ar to, kas tik raksturīgs pelēkajai ikdienai. Dīvaini, ka reizēm cilvēks pēc pārmaiņām dabā tiecas vēl vairāk nekā dzīvē. Viņš droši vien zina, ka tur nebūs neizdošanās un nepiepildītu ilūziju. Darbdienas vakarā televīzijas kanālā vēroju kāda Latvijas bāreņu nama audzēkņus, kas stāsta par saviem mazajiem sapnīšiem, kuri šķiet tik pieticīgi – “gribu lielāku mašīnu”,
“… skaistu kleitu” vai “…brūnu lāci”. Bāreņu nama audzinātāja sarunā atzīst, ka nama audzēkņi ir dzīvu vecāku bāreņi, un tad atvainodamās bilst, ka šāds apzīmējums neesot īsti pareizs. Jā, gada pēdējā mēnesī aizvien biežāk dzirdam vārdu “labdarība”, kas nepieciešama tiem, ko sauc par dzīves pabērniem.
Telekompānija LNT rīko labdarības akciju “Palīdzēsim mūsu bērniem elpot”, kuras laikā savāktie līdzekļi paredzēti bērnu klīniskās universālās slimnīcas 18.nodaļas remontam, kur ārstējas bērni ar īpašiem astmas un citu slimību saasinājumiem.
Vācijā kulināri izcepuši lielu torti – vairāk nekā piecus metrus augstu, kas neilgu laiku apskatāma Ziemassvētku tirdziņā, bet pēc tam pa gabaliņam to pārdos labdarības mērķiem. Tas nav svarīgi, kurā pasaules malā cits citam palīdz. Galvenais – sevī sajust vēlēšanos to darīt, lai arī nav laika, iespēju un naudas. Var arī citādi – ar labu vārdu, smaidu un būt blakus vismaz tuvam cilvēkam tobrīd, kad viņam ir grūti.
