Nesen sociālajos tīklos redzēju videomirkli no reālās dzīves. Tajā kāds puika, kuram nav vairāk par pieciem gadiem, no karotītes baro vecu, trīcošu sieviņu. Zem video ir piebilde: “Šis bērns rūpējas par invalīdi-vecmāmiņu; ļaujies dvēselei!” Puisēns ne tikai pacietīgi baro veco sieviņu, bet vēl arī noslauka viņai muti, kad ēdiens pārtek pāri lūpai. Redzams, ka bērns ar atbildību, rūpību un bez mazākā stresa izrāda laipnību vecam, nevarīgam cilvēkam. Ikviens no mums savas dzīves laikā baidās no vecuma, slimībām un neizbēgamības. Tas ir saprotami. Un tomēr gribot negribot mēs katrs tam pietuvojamies ar ikvienu nodzīvoto dienu. Visam ir savs laiks – bērnībai, jaunībai, briedumam un vecumam. Tomēr šodien priekšroku dodam nevis dabiskai izpratnei par dzīves dialektiku, bet jaunības kultam. Tas ir kļuvis par biznesu, kultu, ideoloģiju, filozofiju. Mēs bēgam uz izvairāmies no saskarsmes ar jebko, kas atgādina par mums katram atvēlētā laika sarukšanu. Iespējams, ar zemapziņas bailēm un nevēlēšanos novecot reizē ar vīru vai sievu šodien ir saistīta ģimeņu iziršana. Mainot sievas vai vīrus, it kā nemitīgi atjaunojies pats vai pati! Un tā rodas šie komiskie pusmūža kungi ar jaundzimušu bērnu ratiņiem – varētu būt opīši, bet ir tēvi. Ne mazāk dīvainas ir par katru cenu slaidu figūru saglabājušās, moderni ķermeņus iesaiņojušās kundzes, kuru sejā omītes vaibstus nespēj notušēt ne tetovētās uzacis, ne skaistuma injekcijas. Tādas ir šā laikmeta īpatnības. Arī nevarīgo, veco cilvēku novirzīšana tālāk prom no acīm – pansionātos. Jaunajiem nav laika, jaunie grib dzīvot, strādāt, baudīt, atpūsties. Veči nedrīkst traucēt. Tā šodien atklātā tekstā pasaka daudzi no mums. Un piebilst – kad es būšu vecs vai veca, negribēšu traucēt saviem bērniem, lai tad ved mani uz mežu vai uz pansionātu! Zinu kādu piemēru, kur vecumā kopā piespiedu kārtā ir savestas un vienā dzīvoklī izmitinātas gan vīramāte, gan sievasmāte – lai būtu pie vietas, bet tomēr nostāk. Tas, protams, ir izvēles jautājums. Vienmēr. Taču video ar mazo puisēnu un vecmāmiņu, kuru viņš baro no karotītes, savaldzina. Var taču uzupurēties ar prieku. Bērns to mums parāda. Par to gribas domāt šodien, Starptautiskajā ģimenes dienā.
