Kādā vakarā nolēmu nebraukt līdz mājai, bet izkāpt no transporta pilsētas centrā un tad, lēnām pastaigājoties, doties uz mājām. Ja visu dienu ir nostrādāts tveicīgā kabinetā, iekšējā nepieciešamība izkustēties svaigā gaisā izaug trīsstāvu mājas augstumā.
Ejot pa ceļu, kas smaržoja pēc ceriņiem, ievām un ābeļziediem, es kārtējo reizi pārliecinājos, ka visskaistākā vieta uz pasaules ir tā, kur es esmu pašreiz. Ceļš, pa kuru es apzināti esmu staigājusi jau 40 gadus, mainās un pārveidojas, jo mājām mainās saimnieki, katrs nāk ar savu domu un kopj dārzus pēc savas gaumes, bet ceriņi smaržo tikpat rūgteni un nemainīgi.
Laiks, ko pavadu ceļā, parasti ir mans pārdomu laiks, tad es sakārtoju savas domas, izvērtēju padarīto un plānoju darāmo. Tas ir laiks, kad varu atcerēties, ka maija vidus manā dzīvē iezīmējas ar brīdi, kas sadalīja manu dzīvi “pirms” un “pēc” daļās.
“Pēc” man iemācīja to, cik vērtīgs ir laiks, un kā manu galveno vaļasprieku uzstādīja dzīvošanu. Iemācīja priecāties par katru paveikto darbu, jo apziņa, ka spēj izdarīt ikdienišķas lietas bez citu palīdzības, ļoti nomierina. Tajā pašā laikā ar cieņu pieņemu to, ko vairs nespēju paveikt – ja man tas nav dots, tad nevajag!
Ar vieglu smaidu noskatos, kā cilvēki satraucas par niekiem. Cenšos izvairīties no tā, bet, ja galīgi nevaru, papurpinu līdzi, jo arī tā ir manas jaunās dzīves sastāvdaļa.
Netērēju savu dārgo uzdāvinātās dzīves laiku, lai kādam izpatiktu, glaimotu vai melotu. Tērēju to, lai kādu uzmundrinātu, samīļotu un atbalstītu. Būt jaukam ir tik vienkārši, vajag tikai gribēt un būt. Ja cilvēks ir laimīgs, tad viņš savā laimīgajā sajūtā dalās ar citiem. Gluži tāpat kā, ja viņš ir nelaimīgs – tādus cilvēkus uzreiz pamanām pēc viņu nejaukajām izpausmēm. Bet otrs cilvēks nevienu nevar padarīt laimīgu, ja viņš pats negrib tāds būt.
Pašreiz, pavasarī, kad viss mostas, riešas un zied, ir jāizvēlas būt laimīgam un tad ar visu savu būtību tas jāpilda! Es izvēlos būt laimīga! Izvēlies arī tu!
