Kamēr jaunība… – tā kādreiz dziedāja Nora Bumbiere Raimonda Paula komponētajā mūķenes dziesmā, un daļēji tam visam varētu arī piekrist, jo jaunība saistās ar bezrūpību, vairāk vai mazāk, bet tomēr labu veselību un sajūtām, ka jūra tiešām ir līdz ceļiem. Taču jāteic, ka to darīt var arī pusmūžā un vecumdienās, tikai – vai katram tas ir lemts? Gribas teikt, ka reizēm tas nav atkarīgs no mums pašiem, jo dzīve māk sagādāt negaidītus pārsteigumus, no kuriem nevar izvairīties un kurus nevar paredzēt. Varbūt tos var ierobežot, censties nepieļaut, taču izskaust nav reāli. Manuprāt, lai baudītu dzīvi, nepietiek ar laimi personīgajā dzīvē un sociālo labklājību, ir vajadzīga arī veselība, jo pretējā gadījumā dzīves baudīšana jāaizstāj ar vārdiem “mūža nodzīvošana”. Negribu teikt visiem zināmos vārdus – “cik Dievs būs lēmis”, jo mūsdienās par sabiedrības veselību kopumā rūpējas daudzi, ieskaitot katru indivīdu personīgi. Dažs sevi uzpasē vairāk, dažs mazāk. Cits sevi uztur formā, cits biežāk pagrēko, nedomājot par sekām, bet tikai līdz brīdim, kamēr tas nerada veselības problēmas. Ja tādas rodas, mēs esam spiesti meklēt mediķu palīdzību, taču, neņemot vērā mūsdienu plašās iespējas, ne vienmēr var palīdzēt pat pats izcilākais ārsts. Diemžēl ir slimības, pret kurām mūsdienu medicīna vēl joprojām ir bezspēcīga, lai gan, palasot “Ilustrēto Zinātni”, liekas, ka nupat, nupat ārstēt varēs visu ar visādiem brīnumlīdzekļiem un metodēm, ar tehnoloģijām, kuru pielietošanai ar medicīnas izglītību vien var arī nepietikt. Bet pagaidām tas ir tikai mērķis, uz kuru tiecas pasaules gudrās galvas. Piedevām vēl šis mērķis ir ļoti dārgs, tāpēc nevar zināt, vai nākotnē tas būs pieejams visiem vai tikai sabiedrības naudīgākajai daļai. Taču šodienas realitāte ir skarba. Smagas slimības “izsit no sliedēm” ne tikai pašu slimnieku, bet arī viņa tuviniekus un līdzcilvēkus, pat paziņas un darbabiedrus. Liek aizdomāties par dzīvības trauslumu. Tad, pašiem negribot, mēs klusībā sev uzdodam jautājumu – kāpēc? Taču saprotam, ka reālas atbildes nav. Nav nevienam. Tāpēc pagaidām šo dzīves spēli mēs spēlējam ar tādām kārtīm, kādas katram iedalītas. Ja paveiksies – pacelsi kreiceni, ja ne – būs jāmaksā, bet zini – kārtis nekad nav bijusi individuāla spēle.
