Atbalstot mūsu laikrakstā iezīmētās labās ieceres, domes deputātu un darbinieku iesaistīšanos piemiņas vietas sakārtošanā Litenē, nevaru atturēties izteikt dažas savas pārdomas un izjūtas: pārāk cieši Litenē notikušais ieaudies manas dzīves rakstā.
Priecājos par daudzajiem no Latvijas malu malām atbraukušajiem ekskursantiem, jāskatās acīs patiesībai. Un tā nebūs krāsu sabiezināšana: manas bažas sakņojas ikdienas vērojumos. Ne tikai jaunā, bet nu jau arī vidējā paaudze dzīvo stipri attālināti no Litenē pieminamā latviešu tautai tik sāpīgā vēsturiskā notikuma, no citiem liktenīgiem pagriezieniem sarežģītajā un grūtajā mūsu Latvijas 20.gadsimta gājumā.
Jau daudzus gadus vadu daudzas ekskursijas pa represēto latviešu virsnieku piemiņas vietām Litenē, pārsvarā politiski represētajiem un pensionāriem. Tiesa šajos gados esmu saticis atsevišķus individuāli atbraukušus bezgala jaukus savas tēvzemes vēsturē patiesi ieinteresētus jauniešus. Vai, agrāk vai vēlāk aizejot politiski represētajiem, viņu tiešajiem tuviniekiem, pie sāpju sienas stāvēs tikai karavīri, kadeti, zemessargi? Mūsu sabiedrība ir komercializējusies, kļuvusi praktiska, lietišķa. Praktiski apsvērumi bieži vada cilvēkus – iegūt, turēt rokās, paturēt sev. Ar rokām nesatvert Tēvzemi, savu valsti, tautu, kurai esi piederīgs! Varu no sirds priecāties par akmens meistaru – mākslinieku, kas neilgā darbības laikā Litenē panācis milzīgu cilvēku interesi, popularitāti visos Latvijas novados. No sava pagalma sestdienās, svētdienās, darbdienu vakaros redzu daudzus lielos autobusus, individuālās mašīnas. Cik daudzveidīgas var būt cilvēka radošās izpausmes! Taču mani biedē kas cits, ar ko ļoti cienījamajam meistaram, pasarg, Dievs, nav nekāda sakara. Vai tas ir zināšanu trūkums, vienaldzība, ignorance, kas dažkārt pāri visai Latvijai šurp atbraukušajiem liedz sasniegt divus mērķus – redzēt izplaukstam akmens brīnumu un izjust Latvijā vienīgo Liteni? “Mēs uz akmeņiem,” man vairākkārt ir atbildēts, kad, neredzot pavadoni, piedāvāju savu palīdzību Litenes iepazīšanā. Tā nav vajadzīga.
Pārāk vispārīgas, bezsaturīgas ir svētku uzrunas, publikācijas, ikdienas sarunās mētātās frāzes “jaunatnei jāstāsta par Latvijas vēsturi, par Liteni”. Kas? Kur? Kā? Kad? Ja skolās vispār nepieciešama politiķu diskusijās pieminētā kontrole, darba izvērtējums, tad, pirmkārt, tas nepieciešams par Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Ģimene un skola – visnozīmīgākais un svarīgākais posms pilsoniskuma apziņas tapšanā. Būt vēstures skolotājam – īpaša misija. Visi pārējie iespaidi – muzeji, ekspozīcijas, objekti – var tikai pastiprināt ģimenes un skolas doto. Neesmu pārliecināts, vai iecerētā kompetenču izglītība ar brīvāku izvēli, dažādu priekšmetu apvienošanu sekmēs Latvijas vēstures daudz dziļāku, daudz pamatīgāku apguvi. Taču ir brīži, kas priecē, dara cerīgāku. Simbolisks šķiet tautas svētkos pie Brīvības pieminekļa vērojamais skats – uz tēva stiprajiem pleciem pacelts dēls. Pacelts pretī Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm, pacelts dienas kopnoskaņā, cilvēku jūras līdzpārdzīvojumā.
Vecākiem jāpaceļ savi bērni Latvijas sarežģītās simtgadu vēstures, arī Litenes notikumu izpratnē, savas Tēvzemes, savas valsts, savas tautas bezgala mīlestībā, uzticībā, brīvības izcīnītāju ideāliem.
