„Katra jauna šķirne man ir īpaši mīļa, bet ir arī īpašas šķirnes,
piemēram, ‘Mātes izvēle’, kas ir ļoti skaista. Balta, ziedlapiņas kā no
porcelāna, bet tā vēl nezied,” stāsta Guna.
Vidēji šķirnes peonijas
stāds maksā 30-40 eiro, bet ir, protams, lētāki un arī dārgāki. Šogad
viņa iegādājusies jaunas šķirnes – ‘Mimī’, ‘Admirālis’ un ‘Blondā
vīzija’, kurām pagaidām ir tikai nelieli zaļi stādiņi. ‘Blondā vīzija’
ir īpaša, tāpēc stāds maksā 120 eiro.
„Selekcionāre, no kuras stādu
iegādājos, uzsvēra, ka šīs tāpat kā citu šķirņu peonijas ir mūsu zāles.
Bet zāles maksā dārgi! Un dzīvot gribas. Padomāju – loģiski,” atklāj
G.Jundze.
Ziedu skaistums – zāles. Izklausās neticami? Tomēr domas
un sapņi par peonijām ļāva Gunai aizmirst un it kā neredzēt grūto un
netīro, kad viņa strādāja teļu fermā.
„Auksts, dubļi, rokas salst, nekā
romantiska, bet es strādāju un domāju par to, kā ziedēs manis stādītā
‘Sara Bernar’, baiļojos, vai nenosals. Tas nekas, ka man auksti.
Galvenais – lai puķes nenosalst. Un nenosala!” ir gandarīta Guna.
Peonijas
nezied visas reizē, bet ir viens brīdis, kad kuplās sprogainās galvas
vējā šūpo vairums – pirmās vēl nav noziedējušas, bet vēlākās šķirnes
savas ziedkopas jau atvērušas. „Tā varētu būt šī nedēļa,” pieļauj Guna.
Vienu
gadu G.Jundze ekonomēja un neiegādājās jaunus peoniju stādus, bet pēc
tam nolēma nekad vairs tā nerīkoties. „Bija vajadzīgs remonts, un teicu –
labi, lai būtu ekonomiskais gads, nepirkšu stādus. Pavasarī un vasarā
noturējos, bet rudenī ekonomija bija tā piegriezusies, ka nopirku 18 vai
19 stādus. Labāk normāli iegādāties 7-8 stādus gadā,” skaidro Guna.
Atzīstas peoniju atkarībā
Kad
pirms gada iznāca par puķu karali dēvētā Aldoņa Vēriņa grāmata
”Peonijas”, G.Jundze to uzreiz iegādājās. Grāmatā atrodamas 405 autora
ieteicamākās peoniju šķirnes ar attēliem. Tās ietekmē peonijas, kurām ir
tik dažādas formas un plašas krāsu gammas ziedi, kļuvušas populāras.
Gan grāmata, gan ik gadu izdotais peoniju katalogs ļauj Gunai izvēlēties
šķirnes, kas papildina daudzveidīgo ziedu bagātību viņas dārzā. Sākumā
viņai tāpat kā daudziem bija balta, rozā un sarkana peonija. Tā bija
līdz brīdim, kad draudzene Gunai parādīja A.Vēriņa peoniju katalogu.
„Tolaik bērni vēl bija mazi, mācījās, tāpēc skatījos lētākas šķirnes.
Tomēr izvēlējos kādas sešas šķirnes, tāpēc kopā sanāca maksāt apmēram 40
latus. Nākamajā reizē par šādu summu nolēmu pasūtīt ‘Garden treasure’,
kas ir dzeltena. Spriedu – kāpēc izvēlēties vienkāršu, kādas man jau ir?
Un tā pamazām vien viss turpinājās. Ik pēc gada ir jauns peoniju
katalogs, kad atkal secinu, ka man jau ir rozā, sarkana, bet tur ir vēl
pavisam citādi šo krāsu nianšu ziedi ar atšķirīgām ziedkopām!” skaidro
Guna.
Viņa salīdzina, ka medniekiem ir masts, kur nošauj briedi vai
meža cūku, bet Gunai ir savs dārza stūrītis, kur zied dažnedažādas
“nomedītās” peonijas – katra ar savu neatkārtojamo burvību un smaržu.
„Ilgu laiku man sevišķi patika maigi rozā porcelāna peonijas. To ir ļoti
daudz ar atšķirīgām niansēm. Cik tās ir skaistas! Bet pēc laika
sapratu, ka nu jau man pārsvarā ir maigi rozā. Lai tās izceltos,
pasūtīju tumšsarkanās un baltās. Tad ieraudzīju, cik skaista ir baltā,
kāds tai ir salikums ziedkopā!” jūsmo Guna.
Peoniju audzētāja
atzīst, ka jūt šo ziedu atkarību. „Tas jau ir ceļš uz atveseļošanos, ja
atzīstu. Dzīvoju no viena peoniju laika uz otru, gaidu to atkal un
atkal. Nezinu, kad un kā uzplauka šī mīlestība pret peonijām. Vēl nesen
tautā sauktās pujenes tika uzskatītas par vecmodīgām puķēm, ko
iecienījušas vecmāmiņas. Diemžēl mana vecmāmiņa nomira, kad es vēl
nebiju dzimusi. Tiesa, mammai bija klasiskā rozā peonija, bet tolaik
mani puķes neaizrāva. Mammai gan tās bija mīļas,” spriež G.Jundze.
Viņa
secina, ka katram acīmredzot ir savs laiks, kad „uznāk puķu trakums”.
Toties tagad Guna nešaubās – tā ir mīlestība līdz mūža galam.
Vēlas un ir laimīga
Tiesa,
viņai patīk arī citas puķes, gribas, lai dārzs zied arī tad, kad rimusi
peoniju ziedēšana. „Īrisi ir tik pasakaini! Starp tiem ar neparastu
formu un dūmakainu gaiši lillā nokrāsu izceļas ‘Paulīne’,” saka Guna.
Viņai darbu ar puķēm pietiek visai vasarai. Priecē arī dālijas,
puķuzirņi, gladiolas. Ir arī sakņu dārzs, kurā aug gurķi, sīpoli,
kartupeļi.
„Pie robežas, kur beidzas sakņu dārzs un sākas puķes, mana
māsa saka – aiz šiem vārtiem vaid zeme,” joko Guna.
Viņai ir dvīņumāsa,
kura atšķirībā no romantiskās peoniju fanes ir vairāk praktiska. Viņa ir
konditore, kas pelna ar savu darbu.
Guna peonijas audzē priekam,
dāvina draugiem un paziņām.
“Jaunākais dēls nogrieza īrisus draugam,
mudinot tos dāvināt mātei, bet viņš nemaz neesot gribējis ņemt. Kā var
negribēt tādu skaistumu!” nesaprot Guna, kurai ir pieci bērni un jau
trīs mazbērni.
Viņa pieļauj, ka varētu mēģināt peonijas piedāvāt tirgū, jo tagad daudz ir tādu šķirņu, kuras sakuplojušas vairāku gadu laikā.
„Nu jau gadu esmu bez darba. Jārūpējas par slimo māti. Kad strādāju,
varējām labāk iztikt, bet mammu vienu atstāt nevaru,” atzīst Guna.
Savulaik
viņa bija veterinārā feldšere vietējā kolhozā, kur strādāja pēc
Smiltenes tehnikuma beigšanas. Šis darbs viņai ir tuvs kopš bērnības.
“Kad lūdzos, lai man ļauj rūpēties par sunīti un kaķīti, man teica –
būsi liela, varēsi strādāt ar dzīvniekiem,” saka Guna.
Tagad viņai ir
pieci suņi: zelta retrīvers, papilons, divi šeltiji un viens krustojums
ar kaimiņu suni. Visi vienlīdz mīļi, bet vienu noteikumu saimniece liek
strikti ievērot – nedrīkst kāpt puķu dobēs! Vēl viņai ir 12 šķirnes
baloži. Kāpēc tie vajadzīgi? „Tie ir putni, viņi lido kā balts mākonis!
Logs ir atvērts, tāpēc viņi var brīvi lidot, ja grib. Kad pasaucu, tie
lido pie manis,” stāsta Guna.
Viņa vēlas būt laimīga, tāpēc rīkojas
saskaņā ar atziņu: “Gribi būt laimīga? Nu tad esi! Negaidi, neatliec uz
rītdienu vai vēlāku laiku. Priecājies par puķēm! Ja to nav, nopērc!”
Nesen Guna nopirkusi un virs dārza šūpuļkrēsla iekārusi zvanus, kas vējā
skan.
„Braucu uz tirgu pēc dzeltenām rozēm, bet nopirku zvanus. Tie tik
skaisti skan! Rozes nopirkšu citreiz,” viņa saka.
