Ja Juris uzzinātu par viņas sānsoli, droši vien viņu būtu pametis, padzinis un no savas dzīves izsvītrojis. Guntim, kā viņa vēlāk uzzināja, arī esot bijusi ģimene, un viss palika it kā nekas īpašs – tikai sekss. Kam studiju gados tā neapdomīgi negadās? Drīzāk tas skaitās normāli: jaunība!
Tagad satikšanās Ilgu darīja nervozu. Varbūt viņa bija par daudz ieciklējusies savās aizdomās un pieņēmumos? „Viss, kas bijis, viss no tīra vēja, ne tev manis, ne man tevis vajadzēja,” viņa atcerējās dzejnieces Ārijas Elksnes rindas un aizmiga tikai rīta pusē.
Viņa redzēja dīvainu sapni: iebridusi peldēties Urdaviņā un juta, ka ūdens straume nes viņu ūdenszālēs un dziļumā. Baidoties, ka zālēs sapīsies kājas un viņa netiks no ūdens ārā, iekliedzās. Kāds vīrietis padeva roku, un tad viņi abi, atkrituši krasta smiltīs, skūpstījās… „Atceries, tu esi mana sieva!” viņa pēkšņi kā dzirdes halucināciju uztvēra Jura balsi, un tā nāca no tālienes, it kā skanētu viedtālrunī.
No rīta Ilga centās piezvanīt Jurim, aprunāties par viņu abu gaitām, uzzināt, kā vīram klājas, nomierināt savus satrauktos prātus, bet telefonā atskanēja informācija, ka persona šobrīd nevar atbildēt vai atrodas ārpus uztveres zonas. Automātiskajā atbildētājā viņa ierunāja vispārīgas frāzes, ka viņām klājas labi, ka Alita ir īpaši laimīga, ka visi sūta sveicienus. Tikšanos ar studiju biedriem viņa nepieminēja. Ja viņi runātos tiešsaistē, tas varbūt liktos citādi.
Juris nekad nav licies ne greizsirdīgs, ne aizdomīgs. Viņš ir uzticējies, un Ilga nav arī devusi iemeslu greizsirdībai. Pagātne reizēm gan pašu grauzusi, un, viņasprāt, tikai Dievs zināja patiesību, kā tādās reizēs saka. Pieņēmums, ka Alita var nebūt Jura meita, nav ne apstiprināts, ne noliegts. Ko tas gan mainītu? Tikai sarežģītu bērnam un viņiem visiem dzīvi. Vācijā viņi gatavojās veikt vajadzīgās sarežģītās ģenētiskās analīzes un uzzināt iespējas tikt pie vēl viena bērniņa. Daudz laika nav! Viņi plānoja analīzes veikt jau šovasar pēc atvaļinājuma Latvijā. Kā būtu, ja būtu citādi, var tikai minēt. Nevajadzēja par to tik daudz domāt! Par vēlu kaut ko mainīt vai pārbaudīt. Reizēm Ilga sevi ienīda, šaustīja pārmetumos un centās būt paraugsieva… Viņa bija sapinusies pašas radītajos varbūt pat iedomu pinekļos un, jo vairāk par to domāja, jo vairāk sapinās. Ko darīt, kā atpiņķerēt? Vai šaubas un reizēm tādu kā uzmācību ciest visu mūžu? Vai tam pietiks spēka un viņas saprašanas? Ko saka psihologi? Daudz jautājumu un nevienas atbildes! Šī bijušo studentu tikšanās nebūs ar paliekošu nozīmi. Viņai ir ģimene, labs vīrs, ierasta dzīve, pārticība, un kaut ko mainīt būtu tīrais neprāts.
Izlasījusi kādā interneta portālā par ūdens nozīmi sapnī, Ilga atrod, ka tas nozīmē izlēmību. Viņa netic dažādiem pesteļiem un sapņiem, tomēr palasa arī horoskopus un, nenoliedzami, reizēm no tiem arī ietekmējas. Par bijušo Ilga nevēlas ne domāt, ne runāt, ne vispār ar Gunti īpaši kontaktēties un izskaidroties. Kas bijis, bijis! Varbūt viņš to pat neatceras. Bija alkohols, bija vieglās narkotikas. Nebija saprašanas, kādu riskantu soli viņi sper.
Ilga gatavojās ballītei, sazvanījās ar Intu, pačaloja par gaidāmo satikšanās scenāriju, un tas Ilgas noskaņojumu stabilizē. Viņai nevajag uztvert sen bijušo tik emocionāli! Iespējams, ka viss tiešām ir tā, kā viņa to ir pieņēmusi un visus šos gadus dzīvojusi mierīgu ģimenes dzīvi. Viss ir galvā!
Inta piezvana kādu stundu pirms tikšanās. Viņu šoferītis paņemšot no Irbēm. Lai gaidot ar labu noskaņojumu! Par Alitas uzraudzīšanu viss ir kārtībā, viņa uzticējās gan Lindas ģimenei, gan vecvecākiem. Atkal Alitai daudz patīkamu un emocionālu lauku dzīves notikumu un radinieku mīlestības apliecinājumu.
Vecvecāki izskatās tik laimīgi! Viņiem ir tikai divi mazbērni – Karlīne un Alita. Kaut gan – kurš ir teicis, ka daudzos mazbērnus mīl mazāk nekā vienu? Nav jau matemātiska darbība: mīlestības dalīšana vai reizināšana. Un vai visus mīl vienādi? Pie kura pieliktas lielākas rūpes, ar kuru vairāk būts kopā, tas arī var izrādīties mīļāks. Varbūt mīļāks ir tas, kuru retāk redz? Kura mazmeita Apsīšiem mīļāka – Karlīne vai Alita? Kura meita labāka un mīļāka – Linda vai Ilga? Tukša prātošana.
Diena ir apmākusies, kā jau tas Pirmsjāņu laikā Latvijā mēdz būt. Vedējs ar melnu, dubļos apspricētu “Audi” ierodas noteiktajā laikā, un Ilga tikai nedaudz saminstinās, pa logu ieraugot, ka šoferis ir Guntis – ilgi neredzētais grupasbiedrs. Viņam, visticamāk, nav ne jausmas, kas bijis, kas nebijis kādreiz, kad viņi bija muļķa studenti. Tik daudz laika pagājis! Parasta sasveicināšanās, viegls apkampiens ap pleciem, pieklājīga, viegla vispārīga saruna pa ceļam uz Jāņmuižu. Neiztrūkst komplimentu no Gunta puses, ka Ilga labi izskatoties, esot tāda pati kā studiju gados. Uz to viņa atbild pašpārliecināti un nedaudz izaicinoši: ,,Paldies! Es zinu un pie tā piestrādāju! Desmit gadi nieks vien ir! Man jau nav tāda grūtā dzīve kā jums vienam otram, pa trim darbavietām skraidot. Man klājas labi. Mani apgādā vīrs pēc Vācijā pastāvošajām tradīcijām: “Kuche, Kirke, Kinder!” (virtuve, baznīca, bērni)
Guntis viņai liekas tāds kā noguris, pelēcīgs un tāds kā sašļucis. Ceļš arī nav tā vieta, kur uzturēt sarunu un ieinteresēti tērzēt. Tie pārdesmit kilometri ir sarunām par īsu. Nenozīmīga pļāpāšana un vispārējas frāzes.
Jāņmuižā ir bijušais lauksaimniecības tehnikums. Vairākus gadus jau slēgts, izglītības krīzes un reformu skarts. Trūkstot audzēkņu. Tagad zem viena jumta dažādi uzņēmumi, ofisi, un vienā ēkas pusē viesu nams ar banketu zāli un mazu viesnīcu, kur arī notiks šī studiju grupas biedru tikšanās. Visi jau ir klāt un sagaida Gunti un Ilgu ar ovācijām, izsaucieniem kā tādi bērni – emocionāli un skaļi. Atkal uzbango tikšanās prieks. Viņi ir desmit bijušie grupasbiedri. Pasākuma organizēšanā viss pārdomāts un sagatavots, lai būtu atraktīvi un interesanti. Vispirms sagatavotās aptaujas lapas, lai izskaitļotu vidējo klātesošo skolotāju, un citas mīļas muļķības un uzdevumi kā jau pieņemts skolotājiem. Sprēgā dažādas asprātības, joki. Tad sasēšanās pie galda, čalas un svinīgā uzruna.
,,Desmit gadi nav ne ilgs, ne īss laiks. Vai mums šis desmit gadu periods ir bijis dzīves labākais laiks? Lielākie pārbaudījumi, pirmās pedagoģiskās veiksmes un klupieni. Mīlestības stāsti un ģimenes dzīve. Vēl esam sprauni, azartiski, bet varbūt daži jau aplauzušies dzīves viļņos. Tātad norūdīti. Esam taču priecīgi par atkalredzēšanos? Tā dos spēkus. Esam vēl dzīves alku pilni. Varbūt daži ir iztukšoti un paguruši dzīves pārmaiņu viļņos? Dzīves un darba pieredze, stabilitāte un reizēm bezsvara stāvoklis, reformas, prieki dzīves ikdienā un pārbaudījumi. Arī tas mums ir! Aicinu smelt enerģiju no satikšanās, priecāties un pavadīt šo Pirmsjāņu dienu bez rūpēm. Nedomāsim par problēmām! Tās palikušas mājās. Baudīsim šo dienu atmiņās, sapņos un izklaidē! Pacelsim pirmo tostu par tikšanos, par seno draudzību, par veiksmēm turpmāk!” Pie klātā galda pirmajam tostam tādu kā nedaudz samocītu runu izteikusi kādas pilsētiņas skolas direktore Mazvasaraudze.
Ilgai uzruna šķiet kā izskanējusi no sen aizmirstajiem padomju laikiem. Arī tosta turētājas māte bijusi skolotāja un droši vien teikusi vēl dedzīgākas un vispārīgākas runas. Iedzimtībai, arī profesionālajai, aizvien piešķirta liela nozīme. Tāds uzvārds viņai bija arī studiju laikā, un tāds palicis arī pēc desmit gadiem. Kā ritējusi viņas dzīve? Vai kādu tas interesē? Gan jau vakara gaitā kāds atvērs arī savu Pandoras lādi, kurā palikusi tikai plika cerība. Varbūt to atvērs arī Mazvasaraudzīte, saukāta studiju gados par Mazo vai Audzīti. Nedaudz tā kā pagurušu skatienu, apvēlusies, vairs ne maza un sīka, bet apaļīgākām miesas formām, aktīva, dedzīga, kā jau skolas direktore, viņa, liekas, piešķirs tikšanās toni. Bijušie studiju grupasbiedri viņu izraudzījuši par šodienas līderi un pasākuma koriģētāju. Kāpēc gan pūlēties pašiem, ja ir cilvēks, kas vienmēr pārredz laukumu?
Līderi starp skolotājiem uzrodas paši. Daži ir karjeristi, bet daži vienkārši tādā veidā ceļ savu pašapziņu, un Mazvasaraudze Ilgai liekas tieši tāda. Kādu uzrunu teiktu Ilga? Vai var izteikt emocijas, kas uzjundītu pārējo klātesošo atmiņas, kurām ir nozīme arī pēc tik daudziem gadiem? Vai no tikšanās paliks kāda gaiša atziņa par bijušo, kāda atziņa ikdienas spodrināšanai?
Ilga ir ieņēmusi vietu blakus Intai, un Guntis piesēžas blakus. Noplaukšķ šampanieša pudeles korķi, tad saskandināšana, un dzirkstošais, tradicionālais un izsmalcinātais dzēriens drīz nodzen to mazo neveiklības sajūtu, kas tik raksturīga pirmajam tikšanās brīdim. Žilbina dekorācijai pieslēgtas LED lampiņas un telpā pamazām rodas vieglprātīgs un jautrs noskaņojums: “Atceries?”, “Kad tas bija?”, “Kas tur tagad?” Jautājumi, atbildes, reizēm samākslota ieinteresētība. Kad tiek izskaitļots vidējais skolotājs, kurš ieradies uz tikšanos, aina ir smieklīga: kopējais dalībnieku svars – 800 kg, kopējais garums – 16,5 m, katram pa šiem gadiem ir bijuši vidēji 1,2 laulātie draugi, 1,7 bērni, ne tik laba vidējā mēneša alga, nobraukto kilometru skaits līdz pasākuma m – 834 km, 50 % pēc dabas ir optimisti, 30 % pesimisti, pārējie atzīties atturas. Ar profesijas izvēli nav apmierināti 30 % un šobrīd izvēlētos ko citu. Par samērā laimīgiem dzīvē sevi uzskata 60 % klātesošo. Seko arī diezgan intīmi jautājumi, tādi kā vaļsirdīga atzīšanās par sānsoļiem laulības dzīves laikā, melošanas reizes savai otrajai pusei un bērniem. Viss tas ir muļķīgi, bet vienlaikus arī smieklīgi. Vai tad kāds atzīsies kā pie bikts un kāpēc gan?
