Jūlija sākumā man bija dzimšanas dienas. Tuvinieki man vēlējās uzdāvināt sirdij tīkamu dāvanu, un tas bija braucienu ar kuģīti pa Stāmerienas ezeru. Līdzi man bija arī mazbērni. Mēs bijām ļoti pārsteigti un priecīgi. Diena bija apmākusies, nebija saulaina, bet gan vējaina. Kuģa kapteinis varēja atteikt, bet viņš mūs sagaidīja un vizināja pa ezeru ar kuģīti. Tika atskaņota dziesma “Stāmerienas mežs”. Bija tik skaisti un jauki! Mūsu novadā ir tik skaistas vietas. Paldies Stāmerienai! Paldies Stāmerienas laipnajiem cilvēkiem, ka ir vieta, kur sirdi veldzēt! Ar saviem mazbērniem devos arī uz parku, kur mīt melnais gulbis. Mazbērni vēlējās redzēt melno gulbi, un pēc neilga laika tas piepeldēja klāt. Citā reizē gulbis sasita spārnus un kliedza. Un tā vairākas reizes. Laikam gulbi māc ilgas. To redzot arī cilvēkam paliek sāpīgi, varbūt tas skumst par otru gulbi? Man pat asaras saskrēja. Tā paiet skaistie mirkļi, paiet dzīve un paliek tikai skaistas atmiņas, kuras neaizmirsīšu.
