Laikam jau tas, ka dzīvojam salīdzinoši mērenā klimatā, daļu mūsu valsts iedzīvotāju padarījis par saules mīlētājiem, bet citus par nīdējiem vai vismaz tādiem, kas nespēj baudīt karstumu un bezgala ilgi sauļoties.
Otrajiem došanās uz jūru parasti izvēršas par gana lielām mocībām, jo slaistīšanās karstajās smiltīs apnīk jau pirmās stundas laikā, kur nu vēl visas dienas garumā. Tomēr skaista jūras piekraste Latvijai ir dota. Un kā gan savu reizīti vasarā neaizbraukt turp? Ļaužu pārpildītās Jūrmalas pludmales lai paliek rīdziniekiem. No mūsu puses (vismaz manai ģimenei) vairāk iecienīts doties uz Tukuma tuvumā esošo piekrasti. Tur vienmēr var atrast vietas, kur atpūsties bez pārmērīgas burzmas. Varbūt daļēji vainojama arī mana Engures nostalģija, jo tieši tur bērnībā vasarās ciemojāmies pie radiem.
Piekraste kā vērtība
Jāatgādina, ka Baltijas jūras piekraste Latvijā stiepjas teju 500 kilometru garumā. Kurzemes piekrasti šķeļ mežonīgie atklātas jūras viļņi, tie Latvijas tālākajā rietumu punktā – Kolkasragā – sastopas ar Baltijas jūras līča savaldītajiem ūdeņiem, kas apskalo Rīgas un Jūrmalas balto smilšu pludmales un akmeņaino Vidzemes jūrmalu. Visā tās garumā Latvijas piekraste nebeidz pārsteigt ar kāpām, stāvkrastiem, smilšakmens atsegumiem, iespaidīgiem akmeņiem un alām. Savu burvību piešķir nelielie zvejnieku ciematiņi, civilizācijas daudz neskartās vietas, iespaidīgās ostu pilsētas un populārais Jūrmalas kūrorts.
Rīgas jūras līča piekrastei Kurzemē piemīt īpašs šarms. Senie zvejniekciemi – Bigauņciems, Lapmežciems, Ragaciems – vilina ar balto, smilšaino pludmali, viesu mājām un vasarnīcām kāpās, krodziņiem un svaigi kūpinātām zivīm. Zvejniekciemiem ir sena vēsture, piemēram, ostu Rojā savulaik izmantojuši vikingi, bet Kurzemes hercogistes laikā Rojā būvēti kuģi.
Savukārt jūras krastu no Kolkas līdz Ovišiem dēvē par Lībiešu krastu, jo to vēsturiski apdzīvojusi somugru tauta lībieši jeb līvi. Lībiešu krasts ietver 12 ciemus – katru ar savu pievilcību.
Ieraudzīt atšķirīgo
Ja gulēšana pludmales smiltīs galīgi nešķiet pievilcīga, jūras krastmala vienmēr var būt burvīga vieta garākām un īsākām pastaigām. Noteikti varēs atrast skaistas ainavas, ko mūsdienās tik viegli iemūžināt telefonu fotokamerās. Jūras apskaloti koku zari un oļi, zvejnieku laivas gluži kā no cita laikmeta, stāvkrasti, kāpas un tipiski to augi – to visu meklējot un atrodot, savu pastaigu pie jūras var padarīt pavisam īpašu, kārtējo reizi apzinoties, cik ļoti mums paveicies, ka Latvijai ir šāda skaista piekraste.
Jūras krasts visā gandrīz 500 kilometru garumā ir ļoti daudzveidīgs. Tajā plešas smilšainas, oļainas un akmeņainas pludmales, kuras periodiski apskalo jūras ūdens. Kā vēsta Dabas aizsardzības pārvaldes informācija, apmēram pusē no krasta kopgaruma notiek aktīva smilšu pārpūšana un uzkrāšanās, veidojas embrionālās kāpas un priekškāpas jeb baltās kāpas, kuras kopā sauc par primārajām kāpām. Šīm kāpām novecojot un smilšu kustībai pierimstot, attīstās pelēkās kāpas, kurās sāk veidoties augsne, parādās ķērpji un sūnas, kā arī zemi lakstaugi. Trešā daļa jūras krasta tiek vairāk vai mazāk noskalota, vietām radot pat virs desmit metriem augstus stāvkrastus. Atsevišķos posmos seklūdens daļā ir izveidojušies mitrāji ar niedrēm un meldriem. Retumis sastopamas arī piejūras pļavas.
Latvijas tagadējais jūras krasts ir samērā jauns, tas sācis attīstīties pirms dažiem tūkstošiem gadu. It īpaši jaunas un mainīgas ir pludmales un primārās kāpas, kas pakļautas tiešai jūras un vēja ietekmei. Šajās jūras krasta ekosistēmās sastopama īpaša vide: augsnē ir lielāks sāļums, periodiski iestājas liels sausums, biežāk pūš stipri vēji, notiek smilšu pārpūšana. Ne visi augi, kas aug citur Latvijā, spēj dzīvot piekrastē. Tas saistīts ar augšanas apstākļiem, skarbāku un nestabilāku vidi. Un otrādi – ne visi piekrastes augi spēj augt iekšzemē. Latvijā ir ap 50 augu sugu, kas sastopami tikai vai galvenokārt jūras krastā.
Mūsu mazajā pastaigā Ķesterciema apkārtnē arī izdevās iemūžināt gan raksturīgus jūras krasta skatus, gan īpašus kāpas augus, kam ikdienā pat neienāktu prātā pievērst uzmanību.
— Teksts un foto: Agnese Leiburga
