Katrai
ģimenei ir savas tradīcijas, kopīgie notikumi un paradumi. Liela
daļa no tiem ir saistīta ar svētkiem un ikdienas dzīves rutīnu,
taču ir vairākas lietas, ko vērts izlemt un pārrunāt pie kopīgā
galda arī, lai nodrošinātos pret liekām nesaskaņām un
pārpratumiem juridiskās drošības jautājumos.
Īpašuma
tiesības un skaidri nosacījumi tā pārvaldīšanā
Iemesli
un veidi, kā vienas ģimenes locekļi vai radinieki var kļūt par
viena nama, dzīvokļa vai zemes gabala īpašniekiem, ir dažādi.
Visbiežāk mūsdienās kopīpašums rodas mantošanas ceļā, ja
mantojuma atstājējam ir vairāki mantinieki, kuri manto vienu
nekustamo īpašumu. Kamēr savstarpējās attiecībās valda
saskaņa, viss parasti ir kārtībā – ģimene dzīvo un saimnieko
laimīgi. Tomēr agrāk vai vēlāk īpašniekiem par kopīpašuma
lietošanu var rasties domstarpības. Tur, kur iesaistīti cilvēki –
ar visām savām emocijām, vēlmēm un sapņiem, bez to sadursmes
iztikt diemžēl izdodas reti, īpaši, runājot par nekustamo
īpašumu.
Galvenais problēmu cēlonis ir fakts, ka nekustamais īpašums
cilvēkam it kā pieder, taču viņš patstāvīgi nedrīkst ar to
rīkoties un darīt visu, kas ienāk prātā. Atliek
uzšķilties mazākajam strīdam – nereti pat par pavisam citu, ar
īpašumu nesaistītu tēmu – un problēmu maisam gals vaļā, bet
ikdiena un darbošanās kopīpašumā, par kura lietošanas kārtību
nav vienošanās, kļūst par ieriebšanas un atriebšanas objektu.
Šāda rakstura
nesaskaņas atrisināt nav vienkārši, ja vien iesaistītās
personas savā starpā nav vienojušās par kādu konkrētu rīcību,
piemēram – noslēgt līgumu par kopīpašuma lietošanas kārtību.
Testaments
vai mantojuma līgums – pēdējās gribas rīkojums
Testaments
ir viens no veidiem, kā noteikt sava īpašuma un mantas tālāko
likteni. Ja testamenta nav, cilvēka vietā lēmējs būs likums, bet
diemžēl kādreiz tas ir iemesls strīdiem aizgājēja tuvinieku
starpā. Ja cilvēkam dzīves laikā ir sava vīzija par to, kā
sadalīt viņam piederošo mantu, testaments ir šīs pēdējās
gribas rīkojums, ko pārējiem tuviniekiem būtu jārespektē.
Latvijā
ir atļauts taisīt divu veidu testamentus – pašu testatoru ar
roku rakstītus un pie notāra sastādītus. Taču
tikai pie notāra taisītam jeb publiskam testamentam ir garantija,
ka tas nekur nenoklīdīs un vajadzīgajā brīdī stāsies spēkā,
jo pie notāra atstāts testaments tiek reģistrēts Publisko
testamentu reģistrā.
Savu
pēdējo gribu var paust arī mantojuma līgumā. Mantojuma līgumu
savā starpā noslēdz mantojuma atstājējs un viņa izvēlēts
mantinieks, un šis līgums nav vienpusēji atsaucams. Mantojuma
līgums ir garantija, ka mantiniekam par labu taisītais pēdējās
gribas rīkojums netiks atsaukts, viņam nezinot. Mantojuma līgumam
ir prioritāte pret testamentu, un vēlāk taisīts testaments
mantojuma līgumu neatceļ. Tātad – abām pusēm, kā arī citiem
tuviniekiem ir noteikta skaidrība par aizgājēja pēdējo gribu
attiecībā uz tā mantu.
Pilnvara
ilgstošas prombūtnes gadījumam
Pašlaik
vai katrā ģimenē ir kāds, kurš devies darba gaitās uz citu
valsti, bet viņiem ir arī svarīgi, ka kāds var rīkoties viņa
interesēs, piemēram, risināt ar īpašuma apsaimniekošanu
saistītus jautājumus vai saņemt pastā korespondenci. Tam
nepieciešama pilnvara.
Tagad
šādas pilnvaras izdošanai šķērslis nav arī fakts, ka ārvalstīs
dzīvojošā persona uz Latviju atbrauc vien retu reizi un arī tad –
svētkos, kad lielākā daļa institūciju slēgtas. No 1. jūlija
Latvijas zvērinātu notāru klientu portālā www.latvijasnotars.lv
konsultācija pie notāra var notikt videorežīmā un notariālās
darbības var veikt attālināti. Līdz ar to cilvēkiem, kuri
pašlaik atrodas ilgstošā prombūtnē ārvalstīs, nav obligāti
jāmēro ceļš uz Latviju, lai pilnvarotu kādu no ģimenes
locekļiem vai citiem tuviniekiem, vai uzticamiem draugiem pārstāvēt
viņa intereses, kad tas neieciešams.
Nākotnes
pilnvarojums – neparedzētām situācijām
Katrā
ģimenē noteikti būtu vērts izskatīt nepieciešamību pēc
nākotnes pilnvarojuma. Tas paredz, ka pilnvarnieks būs tiesīgs
pārstāvēt pilnvardevēju situācijā, kad viņš veselības vai
citu iemeslu dēļ būs zaudējis spēju saprast un vadīt savu
rīcību. Piemēram, kāds no vecākiem pēkšņi var smagi saslimst
un nespēt vairs parūpēties par saviem darījumiem un pieņemt
lēmumus, t.sk. attiecībā uz saviem finanšu līdzekļiem bankā.
Šādās situācijās kādam citam no ģimenes locekļiem –
laulātajam vai pilngadīgam bērnam iespēja rīkoties, piemēram,
ar bankas kontiem var būt kritiski svarīga, ja finanšu līdzekļi
nepieciešami, piemēram, ārstēšanās izdevumu segšanai vai bērnu
uzturēšanai.
Uztura
līgums kā abpusēja garantija
Visiem
bērniem ir pienākums uzturēt savus vecākus un vajadzības
gadījumā arī vecvecākus atkarībā no viņu spējām un mantas
stāvokļa – šādu pienākumu uzliek Civillikums. Taču bērni var
noslēgt ar saviem vecākiem dažādus tiesiskus darījumus, t.sk.
arī uztura līgumu. Iespējams, ģimene ir vienojusies, ka dzimtas
īpašumam pēc vecāku nāves noteikti jāpaliek viena konkrēta
bērna rokās, un par to šis bērns uzņemas rūpes par senčiem kā
pateicību. Tādā gadījumā uztura līgums varētu būt piemērots
risinājums, jo atšķirībā no dāvinājuma līguma, kur
neatņemamās daļas tiesīgie pret apdāvināto var vērst savus
prasījumus, uztura līguma gadījumā šāda iespēja nepastāv.
Taču tas nozīmē arī to, ka cilvēkam, kurš iecerējis atdot savu
īpašumu apmaiņā pret uzturu, noslēdzot ar vienu no bērniem
uztura līgumu, nopietni jāizvērtē savas attiecības ar pārējiem
bērniem, ja tādi ir. Gadījumā, ja kas mainītos vēlmēs un
attieksmē, mantojuma tiesības uz īpašumu tiem uztura līguma
gadījumā būs liegtas.
Katrā
ziņā uztura līgums ir vienošanās, kurā īpaši svarīgi fiksēt
visus iespējamos aspektus un abu pušu gribu. Tāpēc izvēle
sastādīt šādu līgumu pašu spēkiem bez profesionālas
juridiskas konsultācijas un noslēdzot vienošanos mājas kārtībā,
var kļūt par lielu kļūdu. Zvērināts notārs, gatavojot šādu
līgumu, vispirms noskaidros gan uztura ņēmēja, gan uztura devēja
gribu un vajadzības, kā arī, visiem klāt esot, izskaidros abu
pušu tiesības, iespējas un pienākumus.
