Pie vakariņu galda sarunājoties ar krustmeitu par šo un to, viņa pēkšņi sāka stāstīt, kādas domas viņu pārņēmušas, braucot autobusā. Viņa sēdējusi blakus kādam cilvēkam, ik pa brīdim saskaroties, ļoti tuvu, bet reizē tik tālu. Katrs savās domās, it kā blakus, bet domās kilometriem tālu. Un nekad viņa neuzzinās, ko tieši domājis šis cilvēks.
Un tad es arī aizdomājos, cik bieži mēs šādi esam ar kādu kopā un tomēr tik tālu, nekad neuzzinot, ko domā šis cilvēks, ko jūt un pēc kā ilgojas. Labi, ja tas ir ar absolūti svešu cilvēku, ne tuvu un mīļu. Diemžēl bieži pierādās pretējais – pēc būtības tuvi cilvēki fiziski ir blakus, bet garīgi katrs savā zemeslodes pusē.
Kad ikdienā skraidu pa dārzu ar lejkannām, man parasti ir trīs novērotāji: brāļa teju četrus mēnešus vecais mazdēliņš, kaķis un suns. Mazais puisītis, nopietni savilcis sejiņu, vēro mani. Es zinu, ka viņš kaut ko domā, jo manī lūkojas ar pavisam pieauguša cilvēka skatienu, bet es nekad neuzzināšu, ko tieši viņš domā. Gluži tāpat kā nekad neuzprasīšu kaķim, ko domā viņš, tik saspringti mani vērojot. Acīmredzot kaut ko jauku un patīkamu, ja reiz staigā pakaļ soli solī.
Tas ir gluži tāpat kā ar krustmeitas svešo cilvēku blakus. Ja nesaņemsies un nepajautāsi, riskējot saņemt neizpratnes pilnu atbildi, nekad arī neuzzināsi, ko domā šis svešais cilvēks blakus. Man tas šķiet tik interesanti, jo katram ir sava dzīves pieredze, dienas notikumi, lietas, ko pārdomāt.
Pašreiz pavisam noteikti tā varētu būt dienas karstā doma, jo mēs katru dienu cerīgi skatāmies laika prognozi, cerot, ka beidzot silto zemju cienīgā tveice mitēsies. Laimīgi ir tie reģioni, kur vismaz īslaicīgi uzlīst, uz brīdi mazinot karstumu un ugunsbīstamību.
Ļoti ceru, ka Tu par sevi rūpējies – dzer daudz šķidruma un veldzējies ar vēsu ūdeni, tomēr nepiemirsti, ka caurvējš var nodarīt kādu skādi, tāpēc esi prātīgs, saudzē sevi, lai mēs atkal kopā sagaidītu nākamās nedēļas solīto vēsumu!
