Cigoriņi, burkāni, mieži, rudzi, ozolzīles, kaņepes un apiņi – no tā visa var pagatavot dzērienu, ko Viesītes novada Elkšņu pagasta “Dzelmīšu” saimniece Jolanta Kovnacka nosaukusi par kafeju.
Viss sācies pirms deviņiem gadiem, bet iemesls tam ir vecmammas Alīdas gatavotā kafeja ar bērnības garšu. Alīda dzīvojusi netālu no Subates, apprecējusies ar zemnieku Jāni, dūšīgi strādājusi, tikusi pie četriem bērniem un – “biļetes” uz Sibīriju. Jolanta rāda vecu čuguna pannu ar robu un saka: “Šo pannu vecmamma paspēja iebāzt maisā, aizvest uz Sibīriju un atvest atpakaļ. Toreiz tā likās tik smaga!” Viņa atceras, kā skraidījusi vecmammai līdzi, vākusi ozolzīles, priecājusies, kā aug cigoriņi, magones, kaņepītes. „Tās smaržas un bērnība ar kafejas krūzi ir ļoti brīnišķīgas atmiņas! Laiki iet un mainās, vecmammas arī vairs nav, bet tā kafejas garša jau bija palikusi atmiņā.”
Receptes restaurācija
Kad piedzimusi meitiņa, Jolanta dzīvojusi Mārupē. Tolaik viņai ļoti sagribējies vecmammas kafeju. “Bija piedzimusi meita, bet vecmammas kafejā nav kofeīna, tāpēc var droši dzert. Sāku meklēt līdzīgu kafiju pa veikaliem, vienu garšoju, otru – nu nav! Šausmīgi vīlos! Un tikai tad es sapratu, kāpēc visi viebjas par to kafijas surogātu un nepatīk tās miežu, cigoriņu kafijas. Bet es cirtu kāju pie zemes un teicu: nē, es šito recepti dabūšu! Aptaujāju radiniekus, mamma palīdzēja, un salikām to recepti, kā vecmamma bija taisījusi. Tā bija tāda kā vecmammas receptes restaurācija. Visu izaudzēju, sažāvēju, samalu un tad nu mēģināju grauzdēt. Grauzdēju uz plīts Mārupē jaunuzceltā mājā. Baidījos, kā sapratīšu, ka tā ir tā īstā recepte. Bet, tiklīdz cilvēks iedzer “Alīdas” kafeju, tā viņam caur smadzenēm iziet: jā, patiešām tā ir tā īstā kafeja – kafeja, ko es bērnībā dzēru. Tas ir maģisks mirklis, kas tevi atsviež tajās sajūtās.”
Četras kafejas
Jolanta stāsta, ka joprojām tirdziņos un degustācijās cilvēki atnāk noskaņoti neitrāli, bet, pagaršojot viņas kafeju, saka: jā, es šito pie omes dzēru, mēs laukos tādu dzērām. „Un tad mans mērķis ir sasniegts! Cilvēks atkal atceras jaunību, bērnību, un viņam ir labi. Tas produkts ir ne tikai garšīgs un veselīgs, bet arī ar vēsturisko piegaršu.”
Tīra miežu kafija Jolantai nepatīk, bet viņas vecmammas kafejā ir četras sastāvdaļas: mieži (smaržai), ozolzīles (stiprumam), cigoriņš (rūgtumam), burkāns (dod salduma noti). “Šīs visas smaržas un garšas, sajaucoties kopā, rada to īpašo kafejas “Alīda” recepti, ko es visu laiku medīju un noķēru. Bet, protams, laiki iet un mainās, un cilvēki prasa: kas jums ir jauns? Un mana meita savos trijos gados arī saka: man vajag savu kafiju! Un tā tapa kafeja „Paulīne” (cigoriņi, burkāni, rudzi, ozolzīles) – meitai par godu, jo viņai vārds ir Paulīne.
Un cilvēki atkal: kas jums ir jauns? Es tradicionāli lieku kafijā to, ko varu izaudzēt vai nopirkt, kas ir vietējais. Kafijā “Sēlija” pie rudziem, cigoriņiem un burkāniem pieliku kaņepju lapas, kas piedod īpatnēju smaržu un garšu. Esmu savas vietas patriote. Kad pārvācos uz Viesīti, sāku Viesīti popularizēt un tapa kafeja “Viesīte”, kurā ir cigoriņi, rudzu iesals un tuč, tuč apiņi klāt. Rudzu iesals dod saldāku, mīkstāku garšu. Šīs kafejas biezumus var pievienot maizes mīklai, piparkūkām, cepumiem, krekeriem,” stāsta kafejas meistare.
Cigoriņus un burkānus audzē paši, bet miežus un rudzus iepērk no vietējiem saimniekiem. “Ilgus gadus tos man tēvs piegādāja, bet nu viņam jau ir 83 gadi, lai gan joprojām iesēžas traktorā. Lielākais darbs sākas rudenī, kad novācam cigoriņus, kuri vannā jāmazgā tīri un balti, tad jāsamaļ un jāžāvē,” saka Jolanta. Viņas fabrikā ir dažādas pārstrādes iekārtas, tāpēc piedāvā arī dārzeņu, ogu, sēņu, ārstniecības augu žāvēšanas pakalpojumus.
Kā no kafejas krūzes tikt līdz biznesam
Saimniece saka, ka ir dzimusi Viesītē, skolojusies Rīgā, beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu, apguvusi grāmatvedību ar specializāciju lopkopībā un lauksaimniecībā, augstāko izglītību dabūjusi vadību zinībās, bet visu mūžu strādājusi par grāmatvedi. “Šī vecmammas kafejas recepte bija pamats tam, lai es uzdrošinātos darīt kaut ko savu. Vēl ļoti būtisku grūdienu deva tas, ka es šo kafejas paciņu aizsūtīju Mārtiņam Rītiņam. Pēc nedēļas viņš man zvana un saka, ka ir baigi garšīga un taisām raidījumu. Uztaisījām raidījumu, un Mārtiņš teica: tev tā lieta ir jāturpina. Šie vārdi tik ļoti aizķērās, ka noticēju un gāju uz savu mērķi. Tā arī tapa mana fabrika. Man liekas, ka arī tas vecmammas vārds palīdz. Esmu piepildījusi savu mērķi, un man joprojām patīk šeit atrasties un darīt. Ieejot savā fabrikā, man visas pasaules rūpes nokrīt. Darot savus darbus, es esmu tādā kā meditācijā.”
No laikraksta “Dzirkstele” arhīva
