Pirmdienas rītā mans mērs ir pilns – draugu un paziņu bildes ar pilnajiem sēņu groziem ir padarījušas mani nervozu. Vai varbūt tas tomēr ir pilnmēness?
Aptaujājusi potenciālos mežā braucējus, saprotu, ka tikai man ir atvaļinājums, paņemu pavadiņu, lielais suns uzreiz sāk priecīgi lēkāt, jo tas zīmju valodā nozīmē kopīgu pastaigu. Mazais suns noraugās uz mums pavisam žēlīgi, līdz pēdējam brīdim cerot, ka arī viņš tiks ņemts līdzi, bet gājiens uz tuvējo, kaut nedaudz mežam līdzīgo koku audzi mazajām kājelēm būs pārāk liels pārbaudījums. Morics paliek mājās.
Sākumā Lācis sparīgi joņo, es knapi viņu valdu, jo lēkāšana pa visiem grāvjiem nudien nav manos plānos. Tiklīdz nonākam pie taciņas, kas ved brikšņos, suns tiek palaists brīvībā. Ja vienatnē mežā jūtos neomulīgi, tad kopā ar suni jūtos droši – viņš laikus brīdina, ja kāds tuvojas.
Tā mēs brienam pa mežu, es ik pa brīdim nogriežu kādu bērzlapi, atrodu pat baraviku – tīru un grozā liekamu. Līdz pamanu, ka nekur neredzu savu balto pūkaini. Lācis ir apgūlies taciņas malā, skatienā var nolasīt: “Esmu piekusis, tālāk neiešu!” Slinkais suns!
Skaidroju sliņķim, ka nu jau dosimies mājās, – šim vārdam vajadzētu būt kā kārumam, bet tāpat man suns jāvelk gandrīz vilkšus māju virzienā.
Tā mēs stīvejamies, līdz sajūtu sānā dūrienu. Iebrēcos un meklēju to ērkšķi, kur esmu uzdūrusies. Bet, izrādās, baltais nekrietnelis ir iztraucējis zemes bites, kas mūs abus sadzeļ. Labi, ka mums nav alerģijas.
Sēņu mērce izdodas lieliska, kaitinošās bildes ar sēnēm fonā arī. Suns pārguris guļ, brīžiem iepīkstas, sāp mums vēl abiem nedaudz, bet reimatisms mums nedraud. Atvaļinājums ir izdevies.
Dārzā asteres zied violetām kupenām, arī pēdējā gladiola jau lielos pumpuros – kā aicinājums uz skolu. Gaisā jūtams rudens tuvums – smaržo pēc āboliem, flokšiem un kritušajām lapām.
