“Cilvēki, kuri atbrauc uz Gulbeni, lai piedalītos bēru ceremonijā, lai apmeklētu svecīšu vakaru pilsētas jaunajā kapsētā, vērtē mūsu vidi. Un šo vērtējumu aizved sev līdzi, aizbraucot no mūsu novada uz savām mājām,” “Dzirkstelei” redakcijai stāsta gulbeniešu Lesiņu ģimenes pārstāvji, kuri ceturtdien šajā kapsētā zemes klēpī guldīja savu radinieci, bet sestdien apmeklēja svecīšu vakaru.
Neviļus ģimene un bēru godu pārējie dalībnieki pievērsuši uzmanību it kā sīkumiem, kuri tomēr bijuši kā darvas karote. “Pie kapličas stāv trīs lieli māla podi. Samtenes – sagrabējušas. Ir tikai ziedi. Vai tad nevar aizvākt, ja ziedi nav normāli? Lai tad labāk tie podi stāv tukši. Vai lai ir viens pods, bet ar skaistām puķēm. Bērēs cilvēki pulcējas pie kapličas un redz! Kā var apsaimniekotājs neredzēt?! Vienkārši neērti! Kapličā viss ir gods godam. Taču durvis… Varbūt tas izklausās pēc kašķēšanās, taču mēs dzīvojam 21.gadsimtā! Kapličas durvis, kad ir vaļā taisītas, vienā pusē tiek atspiestas ar ķieģeli un otrā pusē tāpat. Vai tad nevar veikalā āķīti nopirkt? Piedodiet, kur mēs ejam?! Un tā aleja ar sūnām – gadiem jau! Arī nevar noņemt no asfalta to sūnu? Pašvaldībai taču ir iespējams piesaistīt palīgā tā saucamos simtlatniekus. Ne jau tikai zāle kapsētā jānopļauj. Vai tiešām darīs tikai tad, ja cilvēki sūdzas laikrakstā, paši apsaimniekotāji neredz?” sašutumu pauž Lesiņu ģimene.
Gulbenes labiekārtošanas iestādes darbiniece, pilsētas kapsētu apsaimniekošanas speciāliste Valda Kupce ar “Dzirksteles” starpniecību saka paldies par izteikto kritiku, kuru ņemšot vērā. Viņa bilst, ka puķes no podiem bijis paredzēts aizvākt pēc svecīšu vakara. Par to, kā stiprināmas kapličas durvis, pētīšot un domāšot, kā to darīt vizuāli pievilcīgāk. Par alejas sūnām asfaltā – tā esot sena problēma, kuru grūti risināt. Tur aug bērzi. “Esam ar sūnu izmēģinājuši visu iespējamo un neiespējamo. Tā sūna ir pat ar drāšu birstēm lasīta laukā. Inde gan nav lieta virsū. No asfalta to sūnu pavisam dabūt prom nevaram,” saka V.Kupce.
