Tanī pat vakarā, kad no darba pārnāk Linda, Dzidra uzzina, ka badā pamirušais mežainis ir garā slimais Zigurda brālis Kalvis, kas atmaldījies uz dzimto pusi un tagad ievietots Silaines slimnīcā.
26.
Tanī pat vakarā, kad no darba pārnāk Linda, Dzidra uzzina, ka badā pamirušais mežainis ir garā slimais Zigurda brālis Kalvis, kas atmaldījies uz dzimto pusi un tagad ievietots Silaines slimnīcā. Viņam nepieciešama ilgāka ārstēšanās, jo esot arī apsaldējumi un citas kaites. Iespējams, ka nelaimīgais gribējis nokļūt savu vecāku mājās “Ziedulejās” un, neatrodot tur savējos, atklīdis līdz Silainei. Jau tuvākajās dienās viņu pārvedīšot uz psihiatrisko iestādi. Tas nu būtu jāzin arī Zigurdam, tāpēc Linda zvana viņam: skaitās taču brālis.
Zigis, sākumā padzirdis Lindas balsi, ir pārsteigts. Taču uzzinājis par zvana mērķi pavēstīt par Kalvja gaitām, kļūst pikts: “Es zvanīšu, lai viņi paši atbild par savu slimnieku ceļojumiem un aizved, kur viņam vieta. No trakonama personāla bezatbildības neviens nedrīkst ciest, un es un mamma ne tik. Mēs papildus maksājam par viņa uzraudzīšanu, pārējais nav mūsu darīšana, viņš ir jātur izolācijā. Es viņa dēļ tik daudz esmu cietis, pat tavu uzvārdu pēc laulībām izlūdzos, lai manu vārdu vairs nekad ar viņējo nesaista,” visbeidzot viņš piemetina.
Kad Linda apprasās, kā klājas pašam, Zigis tikai atcērt, ka tas tiekot prasīts tikai pieklājības pēc, mirt vēl pagaidām netaisoties, taču nekādus nākotnes plānus nekaļot, ēdot paipalu olas, tās ieteicis kāds ekstrasenss… Viņu sarunas ar katru tikšanos vai tikai telefona sarunas reizi kļūst arvien īsākas, un Lindai bieži jāuzklausa dusmu izvirdumi. Linda gan cenšas viņu saprast, tomēr nolemj izvairīties no liekiem kontaktiem, tātad arī no iespējamiem konfliktiem. Kas bijis, tas bijis. Tagad pēc neveiksmīgā randiņa ar ķirurgu Lūsi viņa atkal jūtās kā pele sprostā: šaudās šurpu – turpu, bet izeju nerod. Vajadzētu tomēr ar Augustu izrunāties. Nejaušās satikšanās reizēs slimnīcas kafejnīcā vai garajā koridorā viņš parasti nav viens. Ar galvas mājienu gan Lindu pasveicina, taču no viņa dveš vēsums un noliegums, pasēdēt pie kafijas tases viņš Lindu vairs neaicina. Viss ir skaidrs. Patiesībā uz ko gan Linda var cerēt: Augusts tiešām tika izcūkots, un nicinājumam ir iemesls. Varbūt viņš domāja, ka Kārlis toreiz speciāli pasaukts, lai no Lindas aizgaiņātu vecīgo pielūdzēju uz visiem laikiem. Tas tiešām ir izdevies. Linda galu galā ir apmierināta, sevišķi, kad kādu dienu uzzina, ka Augusts kļuvis par vectētiņu, un atviegloti nopūšas: tiešām, viņš Lindai būtu par vecu. Tagad viņa pret Augustu izjūt vienaldzību un tādu kā aizvainojumu.Varbūt tas ir pat abpusējs? Viņai ik dienas tagad jāsatiekas ar savu īslaicīgo pielūdzēju. Pie velna! Tas ir pēdējais piliens viņas pacietības kausā. Jau sen viņai vajadzēja pamest darbu slimnīcā. Tagad to viņa izdarīs, ka nav, lai arī nav! Linda jau ir iekodusies tirdzniecības darbinieka pīrāgā, tas ir izrādijies daudz gardāks nekā ar humānisma margarīnu apsmērētā medicīnas rupjmaize.
Kad atlūguma lapa aiznesta un nodota slimnīcas galvenā ārsta sekretārei, Lindai gan uz īsu laiciņu uzmācas mazs šaubu velniņš. Laikam tomēr sirdij medmāsiņas profesija nav bijusi gluži vienaldzīga? Piecus gadus viņa ir kalpojusi slimniekiem, cenšoties būt iejūtīga, izpalīdzīga un laipna. Pildīt savu misiju Linda ir pratusi, neprasot nekādus papildu atalgojumu, tikai pa retam saņemot kā mazu pateicības zīmi šokolādes tāfelīti vai cepumu paciņu. Tagad visu nosaka nauda. Agrāk viņa tā nedomāja. Bet, kad no algas pietiek tikai dienišķajai maizei un tik maz kādam gluži cilvēcīgam priekam, tad uzskati mainās, arī dvēsele var pieglumēt. No nepārtrauktā stresa un naktsdežūru nemiera sākusi klibot veselība: viņa ārpus darba kļuvusi ērcīga un asa, mūžīgi sāp galva. Arī bērnam nav izdevies pievērst tik daudz vērības kā pienāktos kārtīgai mātei. Karlīne bērnudārzā ir atradusi jaunus draugus, un, nenoliedzami, mātei vakaros būtu jākompensē atšķirtība, nodzēšot bērna galviņā ieperinājušos dārziņā dzirdētos sliktos jaunvārdus, uzklausot bērna problēmas, taču arī tam daudzreiz pietrūkst laika un pacietības. Tik vien vēlajos vakaros iznāk kā nomazgāties un gulēt, tikai vecāmāte palasa Karlīnei vakara pasaciņu. Māte – medicīnas māsiņa, piedevām bez vīra, ir ļoti slikts variants bērna līdzsvarotai un mierīgai audzināšanai. Cik gan ilgi sevi var tādā darbā dedzināt?
Tā pārcilājot plusus un mīnusus, ko zaudēs aizejot no slimnīcas un ko var iegūt pārdevējas darbā, gaidot pēdējo trūcīgo algu, Linda saņem uzaicinājumu pie galvenā ārsta. Taču jau uz sarunu par darba līguma laušanu. Tagad, kad iesniegts atlūgums, viņai tiek veltīta īpaša uzmanība? Līdz šim Linda nekad nav jutusi sev pievērsta Galvenā ievērību.
