Datu
trūkums gan par pacientu vajadzībām medicīniskajā
rehabilitācijā, gan par panāktajiem rezultātiem liedz iespēju
novērtēt valsts finansēto rehabilitācijas pakalpojumu
efektivitāti
un iedzīvotāju vajadzības kopsakarā ar valsts budžeta iespējām.
Trūkstot arī skaidrai izpratnei, kā ilgtermiņā būtu jāattīstās
rehabilitācijas jomai, kādi ir tās mērķi un prioritātes,
faktiski nav iespējams spriest par rehabilitācijas pakalpojumu
kvalitāti valstī. Pie šāda secinājuma pēc revīzijas par
rehabilitācijas pakalpojumu jomu nonākusi Valsts kontrole.
“Daudzi
jomas attīstības pasākumi, kas atrodami Veselības ministrijas
politikas dokumentos, ir palikuši “uz papīra”. Kamēr tā ir,
cieš pacients, kurš nesaņem nepieciešamo palīdzību. Piemēram,
laikā, kad arvien biežāk dzirdam satraukumu par darbaspēka
trūkumu, cilvēkiem darbspējīgā vecumā medicīniskā
rehabilitācija netiek nodrošināta savlaicīgi un nepieciešamajā
apjomā, lai gan divu gadu laikā darbnespējas gadījumu skaits
darbaspējīgiem cilvēkiem pieaudzis par 15 %. Nav izpildīts arī
neviens uzdevums, lai uzlabotu rehabilitācijas pakalpojumus
cilvēkiem ar onkoloģiskajām vai sirds un asinsvadu slimībām,”
par revīzijā secināto stāsta valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
Darbspējīgie
– arvien slimāki
Agrāka
rehabilitācijas uzsākšana ir viens no instrumentiem, lai cilvēks
pēc slimības iespējami ātrāk varētu atgriezties darbā. Tomēr
revīzijā konstatēts, ka pacienti darbspējīgā vecumā
nepieciešamos rehabilitācijas pakalpojumus nesaņem gana ātri.
Turklāt no kopējā ambulatorās rehabilitācijas pakalpojumu
saņēmēju skaita tikai 8 % cilvēku strādā. Pieaug arī slimības
pabalstu saņēmēju skaits, kuriem saslimšana ilgst vairāk par
pusgadu, un personu skaits, kuriem darbnespējas lapā norādīts
cēlonis “arodslimība”.
Revīzijas
rezultāti liek secināt, ka pašlaik rehabilitācija nepietiekami
fokusējas uz cilvēka veselības saglabāšanu, uzlabošanu un
darbspēju atjaunošanu. Piemēram, aptuveni ceturtajai daļai
strādājošo, kuriem pirmreizēji noteikta invaliditāte, kā
cēlonis minēta kāda no muskuļu un skeleta sistēmas slimību
diagnozēm. Speciālisti norāda, ka rehabilitācijas saņemšanai
slimības sākumposmā ir milzīga nozīme, lai saīsinātu
darbnespējas periodu. Tomēr 75 % muskuļu un skeleta sistēmas
slimību pacientu rehabilitācija nav sniegta vispār.
Onkoloģisko,
sirds un asinsvadu slimību pacienti – “papīra” vērtībā
No
2014. līdz 2017. gadam finansējums rehabilitācijai palielinājies
par aptuveni 30 %, un Veselības ministrijas plānojusi, ka
rehabilitācijas pakalpojumi jāuzlabo tieši pacientiem ar
onkoloģiskajām un sirds un asinsvadu saslimšanām. Taču revīzijā
konstatēts, ka līdz šim nav izpildīts neviens no noteiktajiem
uzdevumiem. Nav palielināta pakalpojumu pieejamība onkoloģiskajiem
pacientiem, nav sagatavota kardioloģiskās rehabilitācijas
programma, lai uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti, saglabātu vai
uzlabotu darbspējas un novērstu nepieciešamību nonākt
stacionārā.
Rehabilitācijas
pakalpojumus saņēmušo onkoloģisko pacientu skaits nesasniedz pat
1 % no kopējā saslimušo skaita. Veselības ministrijai nav
arī datu par kopējo insulta pacientu skaitu, kuriem būtu
nepieciešami dienas stacionāru, ambulatoro ārstniecības iestāžu
un mājas aprūpes pakalpojumi medicīniskajai rehabilitācijai.
Tomēr tieši agrīna rehabilitācija insulta pacientiem nodrošinātu
ārstniecības nepārtrauktību un efektīvāku ārstēšanos.
Nekoordinējot valsts līmenī insulta pacientiem nepieciešamos
pakalpojumus, rehabilitācijas iespēju meklēšana ir atstāta pašu
pacientu un viņu piederīgo ziņā.
Lai
insulta pacientiem samazinātu uzturēšanās laiku slimnīcās, ir
iespējas rehabilitācijas pakalpojumus saņemt mājās. Taču
attālākās lauku teritorijās speciālistu trūkums un ārstniecības
iestādēm neizdevīgais tarifs ierobežo šo pakalpojumu pieejamību.
Ģimenes
ārstiem jākļūst par atslēgas cilvēkiem rehabilitācijas procesa
uzlabošanā
Latvijas
veselības aprūpes modelī centrālā persona, kura koordinē
pacienta ārstēšanu, ir ģimenes ārsts. Tomēr revīzijā
secināts, ka Veselības ministrija nav pietiekami stiprinājusi
ģimenes ārstu lomu pacienta rehabilitācijā. Tieši ģimenes
ārstiem jāspēj savlaicīgi atpazīt invaliditātes riskus un
aktīvi jāvirza pacienti rehabilitācijas saņemšanai, tā mazinot
invaliditātes iestāšanās risku un efektīvāk izmantojot
veselības aprūpes resursus. Ja laikus netiek identificētas
pacienta rehabilitācijas vajadzības, pacienti nepieciešamo
rehabilitāciju saņem novēloti un tas nozīmē, ka pacienta
funkcionēšanas spēju atjaunošanai jāpatērē vairāk resursu.
Arī revīzijā aptaujātās ārstniecības iestādes, kas sniedz
rehabilitācijas pakalpojumus, ir norādījušas uz ģimenes ārstu
nepietiekamo izpratni par rehabilitācijas pakalpojumu nozīmi
pacientu veselības stāvokļa uzlabošanā.
Liela
nozīme ir arī pacienta līdzdalībai savas veselības uzturēšanā
un problēmu risināšanā. Speciālisti revidentiem norādīja, ka
pacientu izpratne par rehabilitācijas nozīmi ir nepietiekama,
dažkārt cilvēkiem trūkst arī motivācijas aktīvi līdzdarboties
savas veselības uzlabošanā. Valsts kontroles ieskatā tieši
ģimenes ārstiem ir jāvada pacienta rehabilitācijas process,
palīdzot pacientam sasniegt pozitīvu ārstniecības rezultātu.
Nepieciešami
kvalitatīvi, efektīvi, pieejami pakalpojumi
Rehabilitācijai
realitātē ir jākļūst par pilnvērtīgu veselības aprūpes
sastāvdaļu. Lai to panāktu, Valsts kontrole Veselības ministrijai
sniegusi vairākus ieteikumus, kurus ieviešot, tiks stiprināta
rehabilitācijas loma ārstniecības procesā, tādējādi nodrošinot
kvalitatīvus, efektīvus un pieejamus valsts finansētus
rehabilitācijas pakalpojumus. Valsts kontrole uzskata, ka ir
jāpilnveido ģimenes ārstu izpratne par rehabilitācijas nozīmi,
jāizvērtē iespēja noteikt prioritātes valsts apmaksātiem
medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumiem. Rehabilitācijā
pakalpojuma kvalitāte ir jāvērtē pēc sasniegtā rezultāta. Lai
vērtētu medicīniskās rehabilitācijas efektivitāti, pasaulē
parasti izvēlas kādu atskaites punktu, piemēram, darbnespējas
lapu, darbnespējas dienu vai hospitalizācijas gadījumu skaits.
Tāpēc sadarbībā
ar nozares speciālistiem un ārstniecības iestādēm jāveic
vispusīga sistēmas analīze, jāuzlabo datu monitoringa un
informācijas apmaiņas sistēma par pacientu dažādos veselības
aprūpes posmos.
