Piemiņas pasākumi vienmēr mudina mūs padomāt par cilvēka mūža devumu un piepildījumu.
Piemiņas pasākumi vienmēr mudina mūs padomāt par cilvēka mūža devumu un piepildījumu. Liek apzināties, ka mūžīgās vērtības cilvēkus vieno, nevis šķir. Tie rada pārliecību, ka piemiņai piemīt spēja dzīvot gadu simteņus. To apliecināja rakstnieka Apsīšu Jēkaba 145.dzimšanas dienai veltītais jubilejas pasākums viņa dzimtajā Lizuma pagastā.
Uz tikšanos ar vectēva dzimto pusi bija ieradusies arī Apsīšu Jēkaba mazmeita Margrieta Biruma un viņas dzīvesbiedrs Kārlis. Viesi vērīgi sekoja notiekošajam un varēja būt lepni par to, ka lizumnieši prot spodrināt literārā vārda meistara piemiņu.
“Tas, kā pagasta cilvēki prot godāt mana vectēva piemiņu, ir nenovērtējami. Es vienmēr no lizumniešu puses esmu jutusi vārdos neaprakstāmu atsaucību. Nezinu, vai citur tā vispār mēdz būt. Tāpēc šiem cilvēkiem esmu bezgala pateicīga,” saka Margrieta Biruma.
Viņa kopā ar vīru dzīvo Langstiņos, tāpēc bieži Lizumu un “Veckalaņģu” mājas apciemot nebraucot. Visbiežāk ceļš piestājot Velēnas kapsētā, kur čuguna krusts iezīmē Apsīšu Jēkaba vecāku mūža mājas. Gadu nasta Margrietas un Kārļa plecos kļūst aizvien smagāka, tāpēc viņi uz Velēnu sūta arī domu ziedus, jo izdevies rast atsaucīgus cilvēkus, kuri dzīvo kapsētas tuvumā un uzkopj seno kapu kopiņu.
Mājas jāatjauno
Mierīgi un nesteidzīgi Margrieta un Kārlis izstaigājuši arī “Veckalaņģu” māju apkārtni. Pavērušies simtgadīgo liepu galotnēs un noglāstījuši apsūnojušos laukakmeņus. Pa zemajiem logiem tumšpelēku, laika saēstu guļbaļķu sienā raudzījušies pasaulē, lai tiktos ar izjūtām, kas tik tuvas tolaik bijušas mazajam Jānim Jaunzemam. Jutušies pārsteigti, cik liels spēks piemīt gadiem, kas izmaina ne tikai cilvēkus, bet spēj sev pakļaut arī apkārtējo dabu.
“Mans vīrs Kārlis domā, ka vectēva mājai vispirms ir jāatjauno jumts,” saka Margrieta. Kārlis nekavējas piebalsot. “Māja ir atjaunojama. Tam rodama dažāda pieeja. Protams, ar izdevumiem ir jārēķinās, bet viss būs atkarīgs no atjaunošanas veida. Nosaukt konkrētu naudas summu pirms tam ir grūti, jo vispirms ir jāveido izdevumu tāme un jāpieaicina celtniecības speciālisti, kas ir tiešo darbu veicēji. Eksperta viedoklis no celtnieka uzskatiem bieži vien atšķiras.”
Atsakās no ordeņa
Izrādās, ka ne vienmēr ir patīkami būt populāra cilvēka tuviniekam. Sarunā to atzīst arī rakstnieka mazmeita. “Par vectēvu esmu gatava stāstīt brīvā sarunā, bet nekad nav patikusi uzstāšanās plašas auditorijas priekšā. Mūsu ģimenē nekad tā nav bijis pieņemts. Mans vectēvs savulaik atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa. Arī abi viņa dēli visu mūžu bija klusi. Viņi nekad nepretendēja ne uz publicitāti, bet pēc labākās sirdsapziņas darīja to, kas bija jādara. To esmu pārmantojusi no sava tēva Otto Jaunzema, kas bija mācītājs Gaujienas draudzē.” Par sievastēvu un viņa ģimeni pozitīvs vērtējums ir arī Kārlim. “Viņš vienmēr bija reprezentabls, ar priekšzīmīgu ārējo stāju. Reti kur tādus cilvēkus varēja satikt.”
Pārlasot vectēva darbus, Margrieta ļauj asarām vaļu. “Varbūt neviens to nav teicis, bet visiem Jaunzemiem – manam tēvam un viņa vecākajam brālim, manam vectēvam – visiem piemita krietna grūtsirdības deva. Tāda piemita arī manām māsīcām. Apsīšu Jēkabam mēs bijām seši mazbērni. Viņa meitai – divi dēli ar uzvārdu Baltgaiļi, bet katram dēlam – divas meitas. Šodien esam palikušas tikai divas – es un mana māsa Ilze, kas dzīvo Amerikā.” Izrādās, ka Apsīšu Jēkaba dzimtas koka zari sniedzas tālu – līdz Amerikai, Beļģijai un Austrālijai.
Margrieta un Kārlis savulaik mācījušies vienā skolā Ventspilī, kur Margrietas tēvs bijis direktors. Tāpēc viņi sevi dēvē par bērnības un skolas laika draugiem, un ir piemērs tam, ka draudzība spēj pāraugt mūža mīlestībā. Tās apliecinājumam nevajag vārdu. Par to runā Margrietas un Kārļa acis, uzskatu un domu saskaņa. “Mums abiem kopā ir bijis labi un bijis ļoti, ļoti slikti.”
Izvēlas par draugu
Margrieta atceras, ka tēvs vienmēr piktojies, ka skolēni neprot dejot un ballēs vienīgā nodarbe ir zāles sienu stutēšana. Tāpēc viņš no Rīgas ataicinājis deju skolotāju, kas trīs nedēļas ierādījis deju soļus. “Vispirms mēs mācījāmies, kā puisim jāuzlūdz meitene, kā pēcdejas jāpavada atpakaļ līdz, kā mums, meitenēm, jāizturas. Iedomājieties, šis puika (domāts Kārlis), būdams par mani divas klases augstāk, pienāca pie manis un aicināja uz deju. Kopš tā brīža mēs esam kopā visu mūžu. Protams, ar lieliem pārtraukumiem.” Margrieta un Kārlis iepazinuši gan cietuma smacīgās kameras, gan sapņojuši par mājām, būdami izsūtījumā, atkal satikušies pēc 14 gadiem. Kārlis vaicājoši uzlūko dzīvesbiedri. “Vai atceries, tu biji tā, kas man vaicāja, vai vēlos būt tavs draugs. Es tobrīd biju tik priecīgs un laimīgs.” “Nekad, nemūžam tā neesmu teikusi,” Margrieta koķetē.
Gribējusi nokļūt Zviedrijā
Rakstnieka mazmeita mūžu atvēlējusi medicīnai. 1943.gadā pēc 3.Rīgas pilsētas ģimnāzijas beigšanas viņa iestājusies Sarkanā Krusta māsu skolā. “Bija karš. Sākās juku laiki, tāpēc skolu neizdevās pabeigt. Māsa tolaik atradās Ventspilī. Mamma teica, ka viņai būs mierīgāk, zinot, ka abas ar māsu esam kopā. Aizbraucu uz Ventspili. Bijām nolēmuši nokļūt Zviedrijā. Diemžēl tur nenokļuvām, jo vācu karavīri, kas pēc kapitulācijas arī centās tur nokļūt, mūs izsēdināja no laivas. Palikām Latvijā, pēc tam tikām pakļauti dažādiem pārbaudījumiem.”
Kārlis stāsta, ka pēc ģimnāzijas beigšanas 1941.gadā iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātes tieslietu nodaļā, lai kļūtu par juristu. Tomēr kara laiks visu mainījis.Viņš mobilizēts vācu armijā. Pēc atgriešanās no izsūtījuma Magadanā Kārlis neklātienē apguvis elektroinženiera specialitāti. “Arī mūsu vienīgais dēls piedzima Magadanā. Viņam dzīvē to bieži centās atgādināt un radīt dažādas neērtības, uzdodot desmitiem nevajadzīgus jautājumus.”
Margrieta un Kārlis jūtas viens otram vajadzīgi un savstarpēji laimīgi. Nākamajā rudenī viņi kopdzīvē svinēs 60 gadus. “Mēs apprecējāmies 1944.gadā. Laikam tā ir divu cilvēku vienam otra nolemtība. To nevar izskaidrot vārdos, to sajūt ar sirdi.” Margrieta un Kārlis nespēj iedomāties dienu, kad, rītā pamostoties, nedzirdētu otra balsi, kad nepajautātu par pašsajūtu.
Ievēro tradīcijas
“Man vienmēr labāk par Ziemassvētku vakaru ir paticis adventes laiks. Pirmajā tās svētdienā mājās vienmēr bija maza eglīte. Tajā dega viena svecīte. Pēc nedēļas tai pievienojās otra, trešā. Šodien svētki ir kļuvuši trokšņaini un komercializēti. Klusā noskaņa ir zudusi, lai gan cilvēks sevī to var saglabāt vienmēr. Mums, arī tad, kad tēvs vairs nebija dzīvs, māja vienmēr bija svēta vieta. Pateicoties mammai, šis svētums tika saglabāts. Ārpasaulei tajā nebija vietas.” Margrieta domā, ka šodien dzīvē noteicošā ir manta. Lai to iegūtu, daudzi izmanto negodīgus paņēmienus, aizmirstot, ka Latvija ir maza valsts. Viņai tas šķiet nepiedodami, ja zagļi un blēži tiek pie mantas, jo ir godīgi cilvēki, kas dzīvo trūkumā, bet viņiem nekad nav ienācis prātā kļūt par blēžiem. Agrāk tā nenotika, ka cilvēks neilgā laikā kļuva bagāts.
“Zinu, ka mans vectēvs dzīvoja ļoti pieticīgi. Pateicoties vecmāmiņai, vienmēr bija nokārtota dzīves praktiskā puse. Toties manas mātes tēvs bija turīgs cilvēks. Viņš bija vadoša persona diskontu bankā, viņam piederēja akcijas pie Valtera un Rapas un daudzi nekustamie īpašumi. Visa viņa turība bija iegūta ar neatlaidīgu darbu un taupību. Lai taupītu, viņš nebrauca ar ormani, bet gāja kājām, atteicās no smēķēšanas, uzskatot, ka tā ir zemē nosviesta nauda. Saprotu, ka tikai tā varēja tikt pie turības. Pirmajā Pasaules karā mātes tēvs zaudēja praktiski visu. Viņam piederēja arī kuģniecības akcijas, tāpēc pēc kuģa “Biruta” nogremdēšanas angļi izmaksāja lielu apdrošināšanas naudu. Par to viņš pirka mājās, sakot, ka arī tad, ja mums nekā nebūs, būs jumts virs galvas. Šodien mēs daļu no tām esam atguvuši.”
Būs atkal jauns gads ar jaunām rūpēm un jaunām veiksmēm, tāpēc Margrieta un Kārlis visai pasaulei un cilvēkiem novēl mieru sirdī. “Lai jaunais gads visiem būtu laimīgs un mazliet turīgāks par iepriekšējo!”
***
Apsīšu Jēkaba atziņas
– Neej nekur, kur gods un sirdsapziņa tev liedz iet, nedari nekā, kas nav caurcaurēm labs un patiess, nedari nekā, par ko tuvākais uz tevi varētu raudāt un žēloties, un ja tev arī liktos, ka pasaule tevī tādā ceļā viļ – šis ceļš tevis nevils nekad.
– Uz māju, uz māju! Cik brīnišķīga skaņa šim vārdam. Šīs ilgas atgādina to neizprotamo instinktu, kas gaisos liek skanēt dzērvju kliedzienam, laižoties uz dzimteni. Dzimtene, tēvu zeme, mīļāka par visām pasaulē.
– Laikam brīnišķīgs dziedināšanas spēks. Laiks mums atnes to, ko paši vairs necerējām. Viņš dziedē gan gausi, nemanāmi – bet droši. Labi zinām, ka no savām bēdām netiksim atraisīti jau rīt vai parīt, tomēr ar laiku, ar laiku gan.
– Tam, kas prātu nostrēbis vēderā, tam grūti palīdzēt. Vai to ar turēšanu noturēsi stāvu, kas pats kāju netur apakšā.
– Kur ir gaisma, tur ēna, un – jo lielāka gaisma, jo lielāka ēna.
– “Pie valsts” nekaunas iet arī pārtikušais vecīgais vīrietis vai pārtikusi sieviete, kam pašiem savs slepens krājums, lai dabūtu kādu pūru labības vai kādus rubļus naudas. “Pie valsts” ved netikļi bērni savu veco, nespēcīgo tēvu vai māti, lai valsts tos kopj, tai jau tas pienākums, ne viņiem, jo tas, ko viņi pelnījuši, pieder viņiem vien. “Ej pie valsts!” – ar šo vārdu tuvākais domājas pildījis to pienākumu, ko mīlestība prasa no ikkatra rādīt savam tuvākam. Ar šiem vārdiem liekulīgā cietsirdība uzliek sev līdzcietības un mīlestības aizsegu.
– Valstī jeb pagastā vajadzētu tikpat daudz amatu, cik vēlētāju, – tad iznāktu katram savs un tad tak būtu vairāk miera, mazāk skaudības. Bet tā jau ir tā vaina, ka pagastā maz amatu, bet daudz gribētāju.
– Cilvēkam dzīvē var uzbrukt dažādas ķibeles, dažādas ķezas, bet tomēr lielākas nav nevienas par to, kā kad taisnība pazūd vai izkrīt.
