Atnesis no mājām Valdas uzdāvinātos trušus, Arvīds ielaida tos būrī un noteica:
-Dzīvojiet nu mīļi kā divi balodīši!
-Kā pieci, – klusiņām pielaboja Ella. Īsajā Arvīda prombūtnes laikā, bet varbūt jau agrāk, viņa bija pamanījusies vienā būrī ielaist vēl trīs sirmi pelēkus pusaugu trušus.
Arvīdam nekas cits neatlika, kā samiernieciski pamāt ar galvu. Ko gan te vairs iebilst – kūts sakopta, būri iztīrīti, vietas pietiek…
– Cik savāds klusums… – vēlāk, sildot pirkstus pie tējas tases, aizdomājās Arvīds. – Tas tomēr nav tā kā ar vistām. Tās ar mani sarunājās. Šie diezin vai gribēs.
– Vai tad tu nedzirdēji – viņi jau teica paldies! – Ella klusi smaidīja. – Būs lielāks bariņš, kļūs vēl runātīgāki.
-Es nezinu, vai man pietiks spēka jau šiem pieciem, – Arvīds skumji noteica. – Pēdējo dienu pārdzīvojumi mani ir izsmēluši. Gribu mierīgi padzīvot. Atgūties. Negribu vēl vairāk trušu. Lai nu paliek. Paldies tev!
Saņēmis Ellas roku, Arvīds kādu brīdi nekustīgi sēdēja.
-Es jūtos tik vecs un noguris…
-Tas tev tikai šodien tā, – mierināja Ella. – Rītā tu celsies un iesi, jo tagad tev atkal ir, par ko rūpēties. Ko gan tie pieci ausaiņi bez tevis iesāks… Es palīdzēšu, ja tev kļūs grūti.
Tovakar, kad Ella aizbrauca, Arvīds tā arī neizkustējās no vietas. Tikai pusnaktij tuvojoties, viņš piecēlās no dīvāna, lai pasniegtos pēc dārgās koka kastītes ar karogu. Tā gribējās pie tās atkal sasildīt sirdi!
Laikam jau kādu spēka dzirksti tā tomēr iededza, jo nākamajos četros gados Arvīda trušu skaits gan pamazām palielinājās, gan strauji saruka – izrādījās, ka kaimiņi savā starpā labprāt dalījās ar svaigu gaļu. Vista pret trusi, cūkas stilbs pret trusi, arī medus pods pret trusi. Arvīdam gan reizēm šķita, ka maiņa nav īsti līdzvērtīga, kas gan ir tāds nieka trusis pret gabalu barokļa, bet kaimiņi pat dzirdēt negribēja tādus prātojumus.
Tad nāca slapja ziema, kas Arvīdu izmērcēja līdz plaušu karsonim. Lai arī kā Ella rūpējās, pašu spēkiem atveseļoties neizdevās. Iestaigātais klepus izvērtās plaušu karsonī, un ārste lika gulties slimnīcā. Injekcijas, tabletes, procedūras – Arvīdam tas viss ļoti nepatika, iespējams, tāpēc sākotnējo veselību atgūt tā arī neizdevās. Nācās atzīt, ka vecums tomēr dara savu…
Dēli atkal un atkal aicināja tēvu pie sevis, atgādināja par visiem labumiem, kas viņu tur gaida, vecākais pat gribēja braukt pakaļ un aizvest līdzi, bet – kā gan lai viņš pamet savus trušus, savu iemīļoto zemes stūrīti? Kas notiks ar māju un lielo ābeļdārzu? Tas viss aizaugs un sabruks, un diezin vai kāds atcerēsies par tā esamību.
Nē, Arvīds paliks! Paliks līdz pēdējam elpas vilcienam. Rūpēsies par Veltas iestādītajām ābelēm, kops viņas iecienītās purpura krāsas pujenes, gulēs uz viņas spilvena un laiku pa laikam kavēsies atmiņās par aizvadītajiem kopīgajiem gadiem. Tas vismaz ir kaut kas labi pazīstams, mīļš un tuvs. Šajā mājā viņš nācis pasaulē, šajā viņš arī aizies. Varbūt kāds atcerēsies zārkā ielikt arī sirdij tik dārgo koka kastīti ar karogu, un tad, citā pasaulē satiekoties ar Veltu, viņš lepni varēs teikt:
-Es nosargāju.
