Pasniedzot roku pretī, otrs cilvēks dara to pašu, savā vēstījumā
Ziemassvētkos sacīja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB)
arhibīskaps Jānis Vanags. Viņš norāda, ja Ziemassvētkos uzmanīgi vēro
Dievu, tad var saprast – “lai kur mēs dzīvē atrastos un lai cik
samaitāti un nederīgi mēs būtu, mūsos tomēr ir kāda neatņemama vērtība”,
kuru “Dievs izpauž ar visu savu rīcību”.
Tāpat viņš uzdot jautājumu,
kā veidojas attiecības starp cilvēkiem, norādot, ka labi zināma cilvēku
spēja būt bīstamiem, pievilt un nodarīt pāri, tāpēc ir dabiski
piesargāties – ja otram pasniedz roku, pastāv risks, ka tajā var iekost.
“Bet
mēs tomēr to darām, jo jūtam, ka otrs cilvēks līdzās var dzīvi padarīt
vieglāku un labāku. Īstais cilvēks blakus ir vērtība, ko svinēt. Tādēļ
riskējam uzticēties cerībā, ka no visa, kas otrā ir, mums izdosies
priekšplānā izvest to, pēc kā ir vērts sniegties. Pasniedzot roku pretī,
otrs cilvēks dara to pašu. Tā mēs veidojam pasauli, kurā var dzīvot,”
akcentēja Vanags.
Velkot paralēles, arhibīskaps pavēstīja, ka Ziemassvētkos roku cilvēkiem pasniedz Dievs, “labi zinot, ka mēs tajā iekodīsim”.
“Tas
rāda, cik lielu vērtību viņš mūsos redz un cik ļoti ilgojas to ar mums
svinēt. Viņš grib mūs sev blakus un sniedzas pēc mums, lai izvestu
priekšplānā pašu dārgāko – tikai cilvēkam dāvāto spēju pazīt Bētlemē
dzimušo Kristu, atsaukties viņa aicinājumam un piedalīties viņa dzīvē,”
vērsa uzmanību Vanags.
Tāpat viņš aicināja novēlēt Dievam izdošanos.
“Tad eņģeļi varēs gavilēt – Gods Dievam augstībā un miers virs zemes
cilvēkiem, uz ko Dievam labs prāts. Tad starp tiem būsim arī mēs,”
uzvēra arhibīskaps.
24. decembrī Rietumu kristīgajā baznīcā ar
Ziemassvētku vakaru un svētku dievkalpojumiem sākās Kristus dzimšanas
svētku svinības. Par Kristus īsto dzimšanas dienu joprojām pastāv
diskusijas Bībeles pētnieku vidū, jo evaņģēliji par piedzimšanas datumu
neizsakās precīzi. Kā liecina baznīcas tēvs Klements no Aleksandrijas,
Jēzus Kristus dzimšanas diena Ēģiptē 3.gadsimtā tika svinēta 25.martā.
Arī citas Austrumu zemes šo dienu saistījušas ar pavasara saulgriežiem.
Tā
kā Senajos Austrumos par bērna dzīves sākumu sāka uzskatīt viņa
ieņemšanas brīdi, tad liturģiskajā tradīcijā šis datums nostiprinājās kā
Kunga Pasludināšanas svētki. Šim datumam pakārtojās arī Jēzus
piedzimšanas svētki 25.decembrī, kurus Romā šajā datumā sāka svinēt
4.gadsimta sākumā pēc kristiešu vajāšanu beigām, šai tradīcijai
saglabājoties līdz mūsdienām.
Lai mazinātu šo pagānisko iespaidu,
kristieši sākuši svinēt 25.decembri kā Jēzus Kristus dzimšanas dienu,
tādējādi apliecinot, ka Kristus ir “pasaules gaisma” un “taisnības
saule”. No Romas šī tradīcija ātri izplatījās Āfrikā, Spānijā,
Ziemeļitālijā, Gallijā.
Ziemassvētku liturģijā ir vigīlijas Mise,
kuru katoļu baznīcās notur Ziemassvētku vigīlijas, 24.decembra, vakarā.
“Vigilare” nozīmē “būt nomodā”. Senos laikos pirms lieliem svētkiem visu
nakti lūdzās, gavēja un gandarīja. Tāda gavēšanas diena bija arī
24.decembris. Tagad šajā dienā gavēnis ir atcelts.
25.decembrī katoļu
baznīcā tiek noturētas trīs Svētās Mises. Pirmā Mise ir veltīta naktij.
Tautā to sauc par Eņģeļu Misi, jo eņģeļi pirmie sludināja prieka vēsti
virs Betlēmes. Otrā Mise notiek rīta stundā, to mēdz saukt par Ganu
Misi, atceroties Betlēmes ganus, kas pirmie aizsteidzās pie Jēzus
silītes. Savukārt trešā Svētā Mise notiek dienā. Tā ir Augstā Mise.
Ziemassvētkiem
sekojošās septiņas dienas sauc par Ziemassvētku oktāvu. Šajās dienās
Svētās Mises lūgšanas ir pieskaņotas Ziemassvētku notikumam. Svētdienā
pēc Ziemassvētkiem ir Svētās ģimenes svētki.
