Nupat manās rokās nonāca no jauna izdotais Aleksandra Grīna karavīra gaitu romāns “Dvēseļu putenis”.Tas ir atkārtots 1936.gada izdevums ar Niklāva Strunkes ilustrācijām. Pirmoreiz šo grāmatu lasīju bērnībā, ganu gaitās. Tagad, atgriežoties pie šā romāna, manī runā gan lasītie fakti, gan paša dzīves pieredze.
Manā dzīvē pirmā “Dvēseļu puteņa” grāmata piederēja brālim Jānim. Viņš to skolā bija saņēmis kā dāvanu, pabeidzot mācības 6.klasē. Es, 10 gadus vecs puika, ņēmu brāļa grāmatu līdzi uz ganiem. Tā samirka lietū. Brālis bija dusmīgs. Bet es biju pārņemts ar “Dvēseļu puteņa” varoņu gaitām, es dzīvoju līdzi tām. Tieši tad es iemīļoju literatūru un iemantoju interesi par Latvijas vēsturi. Zinu, ka brāļa bērni šo vecā izdevuma grāmatu ir saglabājuši līdz pat šodienai. Lieki teikt, ka pēckara gados par to skaļi runāt nedrīkstēja. Grāmata mājās bija jātur paslēpta. Tagad, atkal brīvā Latvijā, to varam droši ņemt rokās un atklāti lasīt, apspriest.
Bet manā dzīvē šīs grāmatas pirmā apspriešana notika kopā ar vīriem, kuri paši ir bijuši 1915.-1920.gada notikumu dalībnieki. Viņi bija latviešu strēlnieki. Manas tēva mājas Latgalē, Stružānos, bija purva malā. Tuvumā bija vēl citas septiņas lauku saimniecības. Tās visas atradās uz bijušās muižas zemes. Visi astoņi saimnieki, manu tēvu Kazimiru ieskaitot, bija karojuši kā latviešu strēlnieki, par ko arī no valdības katrs saņēma zemes īpašumus – līdz 20 hektāriem. Tā bija iegājies, ka tēvs regulāri kopā pulcināja kaimiņus, jo 1939.gadā mūsmājās bija uzcelta pirts. Sestdienās notika pirtī iešana. Pēc tam vīri dzēra pašbrūvētu alu, klāt ēda skābētus kāpostus, kuri sautēti kopā ar aitas gaļu, un sprieda par politiku. Visi kaimiņi bija ar minimālo četru klašu izglītību, kura turklāt tika iegūta krievu valodā. Senāk Latgalē tā bija parasta prakse.
Starp maniem kaimiņiem bija arī tāds Topecs – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Viņa dzimtā puse – Bērzpils. Starp citu, 2014.gadā Bērzpils pagastā atklāja piemiņas vietu brīvības cīņu karavīriem un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Tur lasāms arī 1891.gadā dzimušā Ludviga Topeca vārds. Bet es šo cilvēku atceros no saviem bērnības laikiem.
Mūsmājās pēc sestdienas pirts tēva ciemiņiem tiku lasījis priekšā “Dvēseļu puteni”. Viņi bieži mani pārtrauca, lai komentētu romānā rakstīto. Un tēvs tādā brīdī lika man pārtraukt lasīšanu. Vīri paši stāstīja savu pieredzi, kas bija romāna vērta. Nākamajā sestdienā es turpināju vīriem priekšā lasīt “Dvēseļu puteni”, turklāt no tās vietas, kur iepriekš biju beidzis. Par to es saņēmu klausītāju uzslavas un arī pa kādai konfektei. Šie vīri bija izgājuši Pirmo pasaules karu, bijuši latviešu strēlnieki sākumā krievu armijas sastāvā. Piedalījušies neatkarības cīņās līdz Latvijas valsts proklamēšanai 1918.gada 18.novembrī un līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920.gada 11.augustā. Daži no maniem kaimiņiem bijuši arī tā saucamajā Balvu “zaļajā” armijā 1919.-1920.gadā. Visus šos vīrus no manas bērnības vienoja Latvijas patriotisma gars un vēlme būt par saimniekiem savā zemē, kas arī piepildījās.
No vīru stāstiem atceros, ka viņos nebija naida pret vācu karavīriem, ar kuriem nācās cīnīties Pirmajā pasaules karā. Viņi saprata, ka karavīri nav vainīgi, vainīga ir politika. Atmiņā ir stāstītais par nežēlīgām tuvcīņas kaujām, kad jāsatiekas aci pret aci ar pretinieku, un par to, ka reizēm pretējās izlūku vienības pagājušas viena otrai garām, neizdarot nevienu šāvienu, jo katram taču gribējās no kara mājās pārnākt sveikam un veselam. Atceros, kā kaimiņš L.Topecs reiz, kad Latvijas neatkarība bija zaudēta un dzīvojām padomju iekārtā, vienā sestdienā mūsmājās teica: “Kāpēc rakstnieks Grīns (dzimis 1895.gadā Jaunjelgavas apriņķī, 1941.gadā Litenes nometnē apcietināts, deportēts uz Krieviju, miris Astrahaņas cietumā) ticēja Viļa Lāča (LPSR Ministru prezidents no 1940. līdz 1959.gadam) valdībai? Kāpēc domāja, ka netiks represēts un ļāva sevi sagūstīt?”
Mums visiem dziļi sāpēja rakstnieka liktenis. Jāteic, ka arī manu kaimiņu L.Topecu liktenis nesaudzēja. Neatkarību zaudējušajā Latvijā viņš gadu pavadīja, slēpjoties Stružānu purvā. Taču 1944.gadā viņš tika sagūstīts. L.Topeca dzīve aprāvās izsūtījumā Sibīrijā.
Tāds ir “Dvēseļu putenis” un tā varoņi, kurus man bija iespēja un gods pašam redzēt, dzirdēt un pazīt. Esmu domājis, kāpēc gan nav nevienas šim romānam līdzvērtīgas grāmatas, kurā būtu stāstīts par latviešu dalību Otrajā pasaules karā.
