Vakar bija 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres diena, bet pasākumi saistībā ar janvāra notikumiem tāpat kā tolaik notiek jau nedēļu. Tiek iedegti ugunskuri, stāstītas atmiņas, taču nepamet sajūta, ka tie rīkoti vairāk ķeksīša dēļ. Arvien mazāk cilvēku pulcējas pie ugunskuriem, bet galvenais – pat attālināti nejūt to gaisotni, kāda valdīja Rīgā barikāžu dienās. Var teikt, ka toreiz lauki glāba galvaspilsētu un valsti. Bija atsevišķu ministru, kolektīvo saimniecību un pašvaldību vadītāju atbalsts, bet būtiska bija gan Tautas frontes grupu, gan darba kolektīvu spēja pašorganizēties. Apmēram 400 smagās tehnikas vienības īsā laikā bija gatavas un brauca uz Rīgu, tika sagādāti visdažādākie materiāli barikādēm, nodrošināti autobusi cilvēku maiņām. Tieši viņi varētu dalīties atmiņās un izjūtās, jo bez cilvēku pašaizliedzības nekas tāds nebūtu iespējams. Uz žurnālista jautājumu, kādas ir izjūtas tagad Doma laukumā, kāds barikāžu aizstāvis atzina, ka jūtas vīlies. Jā, daudzi ir vīlušies un apmulsuši, turklāt ne bez pamata. Jau kuro Saeimu esam vēlējuši ar cerību, ka būs jauni, spējīgi politiķi, kas daudz ko spēs mainīt un būs gatavi pildīt solījumus. Diemžēl paiet laiks un izrādās, ka vairums jauno ir tādi paši kā iepriekšējie politiķi. To spilgti apliecina lēmums – vairākkārt palielināt valsts finansējumu partijām, tātad – saviem politiskajiem spēkiem. Par nodokļu maksātāju naudu varēs runāt, lemt un darīt muļķības. Ne velti daudzi secina – katra nākamā Saeima ir vājāka, apliecinot nevēlēšanos ieklausīties vēlētāju vajadzībās un veicināt valsts izaugsmi. Acīmredzot partijās trūkst līderu, kas spētu aizraut un iedvesmot, kā to spēja Dainis Īvāns, Tālavs Jundzis, Odisejs Kostanda… Viņiem atsaucās, bet barikāžu cīņu varonis ir tauta. Ja O.Kostanda tagad uzrunātu cilvēkus, viņš atgādinātu Aleksandra Grīna darbu “Dvēseļu putenis”. Ziemassvētku kaujās strēlniekiem bija jādodas kaujā, zinot, ka tos sagaida vācu ložmetēju uguns. Kad atskanēja komanda doties uzbrukumā, īsu brīdi bija klusums, bet tad noskanēja: “Ai, ies ar!” – un visi cēlās kaujai. Tāds būtisks mirklis bija arī barikādes, kad vajadzēja izšķirties – cīnīties par brīvību vai ļaut, lai paliek viss pa vecam. Tikai tad, ja barikāžu ugunskuru pelni degs katra sirdī, ja būsim gatavi celties, iet un darīt, nevis tikai sūroties par sliktu valdību un politiķiem, Latvijas nākotne būs tāda, uz kādu cerējām.
