Krīzes centrā “Skalbes” 13. decembrī plānots pulcēt vardarbībā cietušās sievietes, lai lemtu par pašpalīdzības grupu.
Krīzes centrā “Skalbes” 13. decembrī plānots pulcēt vardarbībā cietušās sievietes, lai lemtu par pašpalīdzības grupu. “To varētu nosaukt arī par atbalsta grupu, kurā sievietes strādātu ar sevi, jo cits neviens šajā situācijā palīdzēt nevar,” saka krīzes centra “Skalbes” sociālā darbiniece Aiga Abožina.
Viņa šīm sievietēm iesaka domāt par sevi. “Visaptverošu padomu nevar dot, jo katra situācija jāanalizē atšķirīgi un individuāli. Šīm sievietēm parasti ir zema pašapziņa, sevi uzskata par nevērtīgām, kaut gan viņas ne pie kā nav vainīgas. Strādājot ar viņām, vēlamies panākt, lai tās saprastu, ka nav pelnījušas, ka viņas sit,” saka A.Abožina.
Latvijā nav oficiālas statistikas par vardarbību ģimenēs pret sievietēm. Taču šādi pāri darījumi ir, vienīgi cietēji klusē, līdz izmisums liek kliegt. Un tā nav tikai fiziska ietekmēšana, izvarošana, bet arī iebiedēšana, pakļaušana, nicināšana, morāla un ekonomiska ietekmēšana. Tiklīdz ģimenē ienāk alkoholisms, narkomānija, azartspēles, ko var saukt par izlaidību, slimību vai postu, tiek sagrauta ģimene, sapņi un ieceres.
Gulbenē nav uzticības tālruņa, nav arī patversmes sievietēm un bērniem. Šādas sievietes un bērnus var uzklausīt un viņiem palīdzēt tikai citi cilvēki. Nesen noslēgusies arī krīzes centra “Skalbes” telefonakcija par vardarbību pret sievieti. Lai arī atsaucība bija mazāka nekā pērn, atklāti vairāki šokējoši vardarbības gadījumi ģimenē, kurā cietušās guvušas pat kaulu lūzumus.
Dzīve esot kā murgs
Kāda lauciniece, pensionāre un otrās grupas invalīde savu dzīvi nosauca par murgu. Viņas vīrs esot alkoholiķis. “Jaunajām sievām iesaku tikai vienu – mukt no dzērājiem vīriem, neiedomājieties, ka jūs būsiet Blaumaņa Kristīnes, kas viņu glābs un vienmēr atbalstīs. Viņi kā smagi akmeņi novilks jūs depresijas dzelmē,” teica sieviete, kas savu mūžu veltījusi vīra glābšanai. Nav viņu pametusi, vedusi pie ārstiem un būrējiem, bet pati kļuvusi par nervu slimnieci.
Labāk atraitne nekā dzērāja sieva
Cita sieviete atzina, ka labprātāk gribētu būt atraitne. “Es aizietu uz kapiem kopā ar bērniem, aiznestu puķes un varētu stāstīt mazajiem, ka te guļ mīļais tētis, kas diemžēl neredzēja viņus uzaugam.” Sieviete neslēpa, ka ir dzērāja sieva, triju bērnu māte, viņa esot laimīga, ka bērni vismaz esot fiziski un garīgi veseli. Katra viņas dzīves diena tiekot pavadīta tramīgi, jo nav zināms, kur vīrs ir, kad, kāds un kādā noskaņojumā pārradīsies. “Esmu bēgusi no viņa pa logu un skapī slēpusies ar bērniem. Esmu staigājusi sadauzīta, un no kaimiņiem gājusi aizņemties naudu, kad viņš man pēdējo latu ir atņēmis, lai nodzertu. Piedodiet, ja tāda ir dzīve, es labāk gribu, lai viņš būtu miris un pārstātu mūs spīdzināt.”
Problēmas var atrisināt lūdzoties
“Ja cilvēki ir laulāti Dieva priekšā, lai arī ir šīs problēmas, ģimene būtu jāsaglabā. Vissliktākajā gadījumā viens no laulātajiem var aiziet dzīvot atsevišķi, bet šķirt laulību nedrīkst,” saka Gulbenes katoļu priesteris Vjačeslavs Bogdanovs. Pēc priestera domām būtu jāsāk lūgties. “Mēs bieži vien meklējam brīnumlīdzekļus kaut kur tālu projām, aizmirstot, ka dzīvais ūdens ir tepat – akā. Jārunā ar pacietību, bez bļaušanas un strīdiem. Nekādā gadījumā nedrīkst meklēt palīdzību pie tantiņām un pūšļotājiem. Alkoholisms ir ne tikai slimība, bet pirmkārt ļaunums. Un ļaunumu ar ļaunumu neiznīcināsi. Kristus saka: ja jūsu ticība būtu kā sinepju graudiņš… Tātad vajadzīga stipra ticība uz Dieva žēlastību, nevis nezin kādiem spēkiem.
Šīs traģēdijas liecina par to, kā un cik nopietni jaunie cilvēki dibina savas ģimenes, bet to vajag glābt jebkurā gadījumā, sevišķi bērnu dēļ, un palīdzība jāmeklē Dieva žēlastībā,” saka V.Bogdanovs.
Vainīgajiem jāatbild par nodarīto
Psiholoģe Evita Petručeņa uzsver, ka vardarbība saistās ar noslēpumu, kuru varmāka uzspiež upurim piedraudot. Upuris parasti ir fiziski vājāks un nevar būt vainīgs vai atbildīgs par notikušo. “Emocionāli šantažēt, sist, durt, griezt, dedzināt un seksuāli izmantot tiesības nav nevienam, pat ja otrs cilvēks uzvedas neparasti, izaicinoši vai nepilda kādas prasības,” saka E.Petručeņa. Sievietes glabā noslēpumus, lai pasargātu tos, kam būtu jāatbild par nodarīto. “Vispirms ir jāapzinās, kas notiek, lai tiktu galā ar vardarbību. Bieži saka – laiks ārstē. Laiks pats par sevi neārstē, tikai darbs ar sevi rada līdzsvaru,” saka E.Petručeņa.
Sievietes neatklāj sāpi
“Šīs sievietes nestāsta par savu ikdienu, jo ir kauns. Ja to kādam uztic, tad otrs jautā – kāpēc neaizej? Un uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Kopā cilvēkus satur ne tikai materiālā atkarība, bet galvenokārt jau jūtas un emocionālā atkarība,” saka A.Abožina. Psiholoģe E.Petručeņa atzīst, ka vispirms sievietei sevi jābeidz vainot un jāsāk par sevi rūpēties. “Dvēseliskas sāpes, kas rada jebkura veida vardarbība, nav slimība. Bet, ja no tām grib izbēgt vai apslēpt, tad var saslimt,” saka E.Petručeņa. A.Abožina atzīst, ka brīdī, kad sieviete kādam savu sāpi uztic, tiek sperts pirmais solis atbalsta meklēšanā. “Ar sievieti ir jārunā, bet secinās viņa pati,” saka A.Abožina.
Fakti
Pagājušā gadā ģimenēs nogalinātas 35 sievietes, bet 120 smagi piekautas. Tomēr patiesais vardarbības gadījumu skaits pret sievietēm ģimenēs ir vismaz trīs reizes lielāks, jo policija saņem ziņas tikai par smagākajiem gadījumiem, kuru sekas nevar noslēpt.
Lielākais cietušo skaits ir darbspējīgā vecumā – no 30 līdz 50 gadiem.
Izmantoti materiāli no www. lursoft. lv
