Tā nu sagadījās, ka tieši Valentīna dienā nācās braukt autobusā uz Rīgu. Autobuss bija gandrīz pilns, brīvas bija tikai dažas sēdvietas priekšējos solos, vienā no kurām pie loga sēdēja soma. Somas īpašniece bija seniore. Kad Gulbenes autoostā iekāpa kāda sieviete ar palielāku somu un teica, ka viņa grib tur apsēsties, seniore atbildēja, ka vēl taču citur ir dažas brīvas vietas. Sieviete skaļi teica: “Somai nav jāsēž!” Taču seniore bija nesatricināma un ar stipru nervu sistēmu. Runas par somu vēl turpinājās kādu laiku, arī vēl kāds cits piebalsoja, ka somai nav jāsēž. Seniore tik runātājai pajautāja: “Ilgi runāsi?” – un turpināja sēdēt blakus somai. Kad pārmetumi viņai un somai nerimās, seniore atkal pateica īsi un konkrēti: “Visu laiku runāsiet? Ko rejat kā suņi!” Un tad piebilda, ka noņems somu, ja sēdvietu vairs nebūs. Sakāpinātās emocijas virmoja gaisā un nevarēja vien rimties. Nākamajā pieturā pilsētā autobusā iekāpa kāda sirmmāmiņa un jauns puisis ar austiņām ausīs. Sirmmāmiņa apsēdās priekšējā solā, bet puisim somas vietā netikusī sieviete ātri norādīja: “Sēdi tur! Viņa teica, ka palaidīs!” Un seniore tiešām paņēma somu un aizbīdījās pie loga. Protams, seniore varēja nopirkt biļeti somai – tad viņas abas draudzīgi varētu sēdēt katra savā sēdvietā līdz Rīgai un neviens seniorei neko nevarētu pārmest. Tiesa, bija arī brīvas vietas, tāpēc varbūt nebija tik ļoti jāuzbrūk seniorei par somu, lai gan jāpiekrīt – somai nav jāsēž! Iespējams, ja sieviete būtu mīļi palūgusi, ka vēlētos sēdēt pie loga, seniore varbūt arī somu būtu noņēmusi. Un būtu jauki, ja arī šoferis iesaistītos šajā sarunā, jo viņš ir atbildīgs par kārtību un pasažieriem autobusā. Lai nu kā, bet var tikai apskaust seniores nesatricināmo mieru un savaldību! Pēc kāda laika sirmmāmiņa un puisis gatavojās kāpt ārā. Gaisā izskanēja vārdi – tās ir tikai emocijas… Pirms izkāpšanas sirmmāmiņa pagriezās atpakaļ un visiem novēlēja: “Lai turpmākā dienas daļa paiet mīlestībā!” Bet puisis noņēma austiņas un pieliecās pie seniores: “Soma atkal varēs sēdēt!” – un parādīja uz augšu paceltu īkšķi. Tajā brīdī kaut kur no aizmugures atnāca jauna meitene un apsēdās priekšā sirmmāmiņas vietā, jo acīmredzot bija stāvējusi kājās. Un soma līdz Rīgai atkal varēja lepni sēdēt. Meitenei rokās bija sarkans balons ar baltām sirsniņām – bija taču mīlestības diena… Skatījos uz šo balonu un domāju, cik gan mēs esam neiecietīgi, principiāli un… smieklīgi.
