Pagājušajā nedēļā mēs rakstījām par profesionālo karavīru bāzi, kura atradīsies Stāmerienas skolas ēkā. Lai arī šķistu, ka tā ir tomēr laba ziņa, jo pamestā skolas ēka būs atkal apdzīvota, būs jaunas darba vietas, pārsteidzoši, ka netrūka pretinieku, vismaz mūsu portāla “dzirkstele.lv” vidē. Bažas – par to, ka tagad tiks sabojāta tūrisma vieta, cerības – ka tomēr tur varētu vēl būt skola, vēl trakāk – ka tas rada apdraudējumu vietējiem cilvēkiem. Vismazāk gan, manuprāt, ir cerību atjaunot skolu šajā vietā. Kāpēc tādas bailes no militāriem objektiem? Tur varbūt pie vainas ir interneta troļļi, kas sēj paniku, iespējams, propagandas upuri, tie, kam vāja izpratne un zināšanas, un tie, kas vispār nespēj izlasīt rakstu līdz galam. Citādi grūti izskaidrot, kāds tieši ļaunums varētu rasties Stāmerienai no karavīru bāzes, kur nenotiks ne mācības, ne arī kāds šaus. Nesaprotami arī, tieši kādā veidā tas samazinās tūrisma plūsmu. Protams, Stāmeriena ir skaista vieta, bet būsim reāli – kamēr neīstenosies Latvijas ceļu šefa Langes megaideja par ātrgaitas ceļu 2040.gadā no Rīgas līdz Gulbenei un tālāk, diezin vai sagaidīsim milzīgus tūristu pūļus, lai ko mēs te darītu. Tādēļ jāsaglabā veselais saprāts, jo jādzīvo šeit un tagad. Paradoksāli šajā situācijā ir tas, ka es varu iedomāties, cik priecīgi būtu galgausnieši, ja karavīri par mītnes vietu būtu izvēlējušies viņu balto skolas ēku pagasta centrā, kas ar tukšajiem logiem iedur katra iedzīvotāja sirdī, kad uz to palūkojas. Vispār ir tāda neizstāstāma un aizkustinoša sajūta, kā cilvēki cīnās par savu mazo pagastiņu vai apdzīvoto vietu. Pirms kāda laika televīzijā bija sižets par Reņģi otrā Latvijas malā, kur cilvēki ar lielu prieku sagaidīja, ka pa atjaunoto sliežu ceļu atkal sāk kursēt vilciens. Šeit taču arī dzīvo cilvēki, kāds teica. Mūsu šodienas numurā ir raksts par druvēniešiem, kas nenolaida rokas un cīnījās par savu kultūrvēsturisko mantojumu – Druvienas kultūras namu un izcīnīja to, ka tas neaizies nebūtībā. Visu cieņu, druvēnieši! Protams, man oponēs, ka visā pasaulē, Eiropā izzūd mazas vietas un tam nevar pretoties, ir nerentabli ieguldīt tur naudu, bet piekrītu tiem, kuri saka, ka Latvija ir tik maza, ka katrs ciems tai ir milzīga vērtība. Un ir iespēja ielaist tur dzīvību, ja iedzīvotāji par to cīnās un galvenais – politiķi to izprot un valsts atbalsta.
