Dienas apmākušās. Vēsas un pelēkas kļuvušas vēl vakar tik uzmundrinoši spodri zilās debesis. Mākoņu sedzene neraisa priecīgas pārdomas: nav saulītes, nav dzīvesprieka un cilvēcei pielavījušās arī koronavīrusa briesmas. Mierinājumu meklēju dabā, bet šodien tur nesaskatu cerēto. Pieklusušas arī dzērves. Vēl vakar to maigie guldzieni pamalē iedrošināja un aicināja pavasara takās. Šodien putnu klaigas nesaklausu, tomēr zinu, ka viņas tur pamalē ir, un tas mani iedrošina. Dzērvju kāsis ik pavasari pārlido debesu jumam un ir optimisma nesējs tiem, kas ar sirdi saklausa putnu sarunāšanos dabas klusuma fonā. Gājputni atgriežoties nes pozitīvas emocijas arī šinī ārkārtas situācijas laikā.
„Es ūdeni nesu pats savās plaukstās, es zinu, uz ko man jāpaļaujas,” atceros dzejnieka Imanta Ziedoņa rakstīto. Cik daudzus jaukus dzejoļus un izteicienus es zinu no galvas? No skolas laikiem un jaunības daži ir saglabājušies, arī dzejnieku – klasiķu panti. Tomēr: maz, gauži par maz! Tagad interesentiem un datora dresētājiem viss – izstieptās rokas attālumā. Lai uzzinātu kāda autora citātu vai precizētu domu, apsveikuma dzejolīti vai citātu, ar datorprasmēm var nokļūt līdz pat Nacionālās bibliotēkas krājumiem. Viens, divi – un atbilde rokā: tanī un tanī gadā šis dzejnieks to teica! Piekļuve informācijai nav tikai jauno cilvēku iespēja. Agrāk teica, ka mēle līdz Romai aizvedīs. Tagad to var teikt par mūsu tehnoloģiju iespējām, un neapgalvojiet, ka līdz ar gadiem jaunas zināšanas apgūt nav iespējams. Grūti? Un atkal prātā nāk lielā Raiņa vārdi: „Ja ir grūt`, vajag spēt stipriem būt, uzvarēt!” Un gadiem nav gandrīz nekādas nozīmes – vajag tikai gribēt un arī lielu pacietību skolotājam. Un, protams, vajadzīga aparatūra.
Vajag darīt! Nebaidīsimies! Dators nespēj ne iesist, ne apvainot. To sociālajās vietnēs dara cilvēki. Var sabojāt visu dienu, ja patrāpās nepatīkams komentārs. Šorīt kāda būtne, kura arī prot klaudzināt taustiņus, dalās ar iespaidiem par, viņasprāt, veco cilvēku stulbumu veikalā un raksta: “Pēc viņiem kapi raud…” Jārēķinās, ka visiem mīļš nebūsi, tevi apsaukās, audzinās un nerros. Vecuma kults esot tikai ilgdzīvotāju valstīs – tādās kā Japāna, Itālija un arī Gruzija.
Apsverot lielās globālās problēmas un pasaules lietu norises, es kādā dienā nonācu pie, manuprāt, ģeniāla secinājuma. Tieši ar visuma datorizācijas radīšanu un lielo saprātu tas Dievs, kuram ticam vai varbūt arī neticam, pārvalda pasauli. Skaista un pamācoša pasaka sanāktu, ko mazbērniem pastāstīt un padomu par tiem datoriem uzzināt! Un šī bērnišķīgā doma mani ļoti nomierināja. Pat dažus vecmammas teiktos baušļus atcerējos. To ir tikai desmit. (Kādreiz uz to pamata būvēja arī komunisma cēlāju tā saukto morāles kodeksu.) Es ticu, kas viss notiek likumsakarīgi, un arī zeme no cilvēku daudzajām nejaucībām ir nogurusi (arī to es izlasīju internetā) un, iespējams, ar visām kataklizmām atgādina par savu nespēju bez lieliem satricinājumiem tikt ar visu galā. Cilvēkam planēta jāatveseļo!
Smagā darbā un sviedriem vaigā jāatveseļo arī savstarpējās attiecības! Mediķi un valdības iesaka īpaši gādāt par saviem senioriem, vecvecākiem, radiem, gados vecajiem kaimiņiem. Zinot, ka daudzie seniori ir liela nasta visai sabiedrībai, saprotu, ka aicinājums pašizolēties ir – likums, ne vēlēšanās. Paļauties arī uz sociālā dienesta atsaucību un gādību ir sabiedrības nepieciešamība. Un ne jau tikai tāpēc, ka seniorus mīl un vēlas, lai vecie ilgāk šinī saulē dzīvotu, bet gan tāpēc, ka, vecajiem ar koronavīrusu saslimstot, var nobremzēties medicīniskās palīdzības sniegšanas iespējas jaunajiem, kuri saslims. Smalki izsakoties, pazemināsies medicīnas un veselības aizsardzības kapacitāte. Veco cilvēku ārstēšanai vajadzēs vairāk pūļu, medikamentu, kopēju un izdevumu. Strauji uzplauks tikai kapraču bizness.
Pašizolēšanās pelēkā diena varbūt neizraisīja pozitīvas atziņas, bet ceru, ka citas dienas ienesīs vairāk skaidrības gan ļaunā vīrusa pētniecībā, gan spēšu iedvesmot līdzcilvēkus viņu ikdienas gaitās.
(Turpinājums sekos)
