Nesen izlasīju stāstu par to, kā kāds cilvēks nopirka māju ar brīnišķīgu augļu dārzu. Bet blakus šai mājai vecā mājiņā dzīvoja skaudīgs kaimiņš, kurš centās šim cilvēkam sabojāt dzīvi, darot visādas riebeklības. Kādu rītu šis skaudīgais kaimiņš cilvēkam pie durvīm bija nolicis spaini ar samazgām. Bet cilvēks šo spaini izberza spožu un piebēra ar skaistiem āboliem. Tad viņš devās pie skaudīgā kaimiņa un pieklauvēja pie durvīm. Skaudīgais kaimiņš nodomāja, ka nu beidzot ir nokaitinājis cilvēku un būs skandāls, jo acīmredzot to viņš visu laiku bija gaidījis. Taču cilvēks iedeva skaudīgajam kaimiņam ābolu spaini un teica: kas ar ko bagāts, tas ar to dalās. Saka, ka radus un kaimiņus neizvēlas. Un taisnība jau ir. Cilvēks, kas izvēlas īrēt vai pirkt dzīvokli vai māju, nekad nevar zināt, kādi blakus būs kaimiņi. Labi, ja viss ir labi, bet var arī nepaveikties. Daudzdzīvokļu mājās problēma ir skaļums, mūzika, trokšņošana naktī, kas var novest pat līdz nervu sabrukumam vai domai par cita dzīvokļa meklēšanu. Taču zinu gadījumu, kad cilvēki nopirka māju, kurai kaimiņos dzīvo pensionārs, kurš nu nekādi nesaprot, kas ir servitūta ceļš. Viņš kaimiņiem kaitē, kā vien iespējams. Tad viņš saber indi, lai suņi un kaķi nestaigā pa viņa zemi un saindējas, tad uz ceļa dubļos ierok īpaši gatavotas milzīgas naglas, lai tiem, kas brauc pa ceļu, tās sadurtos riepās. Un riepas sadūruši ne tikai tie, kas dzīvo mājā, bet arī viņu ciemiņi, kas braukuši pa šo ceļu. Pensionāra izdomai nav robežu, bet traģiskākais ir tas, ka neviens neko šim vīriņam nevar padarīt. Viņš pārkāpj likumu – viņam uzliek sodu, bet viņš nemaksā to un viss. Un nav saprotams, kāds ir šā pensionāra mērķis, darot šīs riebeklības. Iespējams, tas viņam vienkārši sagādā baudu. Un kaimiņi dzīvo pastāvīgā stresā un cietuši neskaitāmus zaudējumus, bet tik viegli taču nenopirksi citu māju. Turklāt arī tad nav garantijas, ka citā vietā kaimiņi būs ideāli. Arī juristi atzīst, ka “kaimiņu būšanu” situāciju ir daudz un reti kad likums var palīdzēt uz ilgu laiku. Svarīgākas tomēr ir savstarpējās cilvēciskās attiecības. Varētu jau iet pie pensionāra ar “ābolu grozu”, bet vai šis cilvēks to sapratīs? Iespējams, jāapbruņojas ar pacietību un jāiet ar “ābolu grozu” daudzas reizes, līdz kaimiņam atmaigs sirds un viņš ieklausīsies, ko viņam saka.
