Veros pa logu: stikls liekas pārklāts ar mazām un pavārgām leduspuķītēm, tādām kā mazām zvaigznītēm. Tās ir sala liecinieces un logus biežāk greznojušas Ziemassvētku laikā. Tātad šorīt dabas māte tās rāda kā kādu aizkavētu parādu: ziemīgu sveicienu pavasara gaidās! Naktī bijis ļoti auksts. Tas nu gan šogad ir kas necerēts! Pirms dažām dienām sniegpulkstenīši vējā trīcošiem ziedu zvaniņiem saulainus sveicienus dalīja, bet šorīt tāds ledains labrīts! Tāpat ir ar mūsu domām: vēl nesen biju aizņemta ar domām par sadzīves sīkumiem, tagad milzīgā gūzmā uzmācas jautājumi, uz kuriem ātra atbilde nerodas. Kas vakar šķita pareizi un prognozējami, šodien jau šķiet nederīgs. Nekas šodien nav tā, kā bija vakar. Mākslīgi radīts optimisms arī nepalīdz. Uzdodu sev jautājumu, vai esmu panikas vai prāta cilvēks? Gribētos, lai esmu tas otrais un prātu lietotu ikdienā, atrodot pozitīvas emocijas. Piesardzību, loģiku un pozitīvismu vēlu sev, ģimenes locekļiem un līdzcilvēkiem!
Jaunākās ziņas plašsaziņas līdzekļos ienes jaunas pārdomas. Man radušās jaunas apjausmas par COVID-19 slimības uzvedību, izplatību un iespējamām tālākām gaitām ap zemeslodi, tātad arī pie mums. Priecājos, ka esmu lietas kursā, ka labi klājas mazmeitas ģimenei un arī citiem radiem ārzemēs. Arī mazmeita ir medicīnas darbiniece un gatavojas jauniem izaicinājumiem apstākļos, kuri atšķiras no mūsējiem. Daudzmiljonu valsts Nīderlande veselības aizsardzībā iet nedaudz citu ceļu. Tomēr arī Latvija mācās no ārzemju valstu labās pieredzes. Atceļoja pirmās šārīta fotogrāfijas: mazmeitas medicīniskais ekipējums iedrošināja un nomierināja. Pasaule šķiet izstieptas rokas attālumā. Mans “Samsung” telefons, kuru saņēmu dāvanā, ieved mūs radu – ārzemnieku dzīvēs. Redzu viņas sadzīves lietas, dabu un smaidošas sejas. Rūpes laikam tiek rūpīgi slēptas, nesatraucot par patukšiem veikalu plauktiem arī pie viņiem. Var salīdzināt, kā ir te un tur. Līdzības un atšķirības! Jau vairākas dienas mūsu tuvākie radinieki pieņēmuši lēmumu mūsu pašizolēšanās laikā sniegt savu palīdzīgo roku daudzos apgādes jautājumos, lutina ar nomierinošu, garāku sarunu telefonā. Kādu rītu mājas ceļa galā ieraugu krūmā pakārtu sainīti. Pīrādziņi! Seko ziņa telefonā! Mums smaids sejā! Tā ir tā uzmanības un mīlestības izpausme, kuras varbūt ir ikdienas steigā pietrūcis. Daudz kas mainās arī uz labu. Ir pleca sajūta pēc telefona sarunām ar vecajiem draugiem. Uzmundrinām viens otru, uzklausu rūpju stāstus, mierinu, tomēr par veselības jautājumiem padomus nedodu. Tas ģimenes ārsta un speciālistu ziņā! Daudzus sava novada ārstus redzu publicējam ģimenes ārstu ambulanču jauno darba kārtību. Tas nomierina. Viņi strādā un gādā par saviem pacientiem. Arī daudzus radus redzu sociālajos portālos, ar dažiem samirkšķināmies ar datora klaviatūras klikšķi. Visi dzīvi un veseli!
Mūsu ģimenes uzmanību aizvien ir saistījusi medicīna un jautājumi par un ap sociālo aprūpi. Vecais amats neliek mieru! Interesējamies! Dzīvojam līdzi notikumiem. Izlasām katras dienas oficiālo ziņu klājienus presē, noklausāmies radio. Satraukums mijas ar cerībām, ka viss Latvijā beigsies uz pozitīvas nots. Gan uzticamies valdībai, gan kritizējam. Viņi taču zina vairāk nekā saka! Ja reizēm kā āža kāja izsprūk viena otra deputāta necienīgā uzvedība, virmo dusmas un es nespēju atturēties bez bargāka komentāra: „Lai tauta zina savus varoņus!” Viss tiek nolikts kā zem lupas.
Saprotam arī, cik ļoti neaizsargāti ir tie daudzie mediķi, kas metas nezināmā un jaunajā izaicinājumā. Mediķiem būtu jāatrodas pasargātiem kā stikla skapī, lai, nekaitējot savai veselībai, paliktu ierindā, glābjot vai visu pasauli. Vēl viss tikai sākas! Vai lūgšanas, ko izsakām satraukuma brīžos par cilvēku veselību, sapratni un veiksmi, nonāks Dieva ausī? Vai ļaudis sekos daudzo nozaru speciālistu norādījumiem un pavēlēm? Vai tauta, sevišķi jau tā daļa, kas atgriezusies no ārzemēm, izolēsies epidemioloģiskās situācijas dēļ savos dzīvokļos un mājās, saprotot savas neapdomības sekas? Reāls naudas sods pārkāpējiem, manuprāt, ir vienīgais līdzeklis, un trauksmes cēlēji var ieņemt savu kā tādu sargsuņa lomu, paliekot anonīmi. Mēs atkal esam kā uz barikādēm savu ģimeņu, pat valsts un līdzcilvēku dzīvības sardzē.
Ar gandarījumu uzņēmu ziņu, ka mediķi, epidemiologi un apkalpojošais personāls, kurš strādā „ugunspunktos”, tomēr saņems valdības piemaksu pie algas valsts ārkārtas situācijas laikā. Priecē, ka Rīgā un dažviet citur siltas pusdienas kā karalaikā saņem neatliekamās palīdzības brigādes. Arī sabiedriskās ēdināšanas dienesti grib izdzīvot, darot šo svētīgo darbu. Atjaunojas cilvēcība, labestība un atbildība citam par citu, un prātā ienāca spārnotais kāda agrāk augsta valdības vīra teiciens, ka “jāsaspiežas kā pingvīniem ar mugurām kopā”. Tas nav arī vienīgais spārnotais izteiciens, kurš iegājis mutvārdu folkloras vēsturē. Mēs esam dzirdējuši, ka „ilgi neesam sisti,” ka “nezinām, kas esam…”, ka “vispirms jāierauj”. Tagad tas, liekas, skan citādāk nekā spontāni vējā palaistie vārdi toreiz.
Ko tik visu nevar izdomāt, atcerēties un darīt tādās pašizolācijas dienās! Kaut mūs neķertu karantīnas bargā roka! Gribu saglabāt rosības un labām domām pilnu galvu! Arī Latvijas radio katru dienu pārraida šādas dienasgrāmatas lappuses par cilvēkiem, kas atgriezušies no ārzemēm un brīvprātīgi sēž savās četrās sienās, uzmundrinot tos apzinīgos, kuriem nav vienaldzīgs mūsu mazās planētas Zemes liktenis un līdzcilvēku veselība. Prieks par apzinīgajiem, bažas par vieglprātīgajiem!
Prātā spontāni iešāvās mūsu nemirstīgā dzejnieka Ausekļa tosts:
“Augsim lieli, augsim lieli!
Būsim sveiki, veseli,
Uzdzerdami, uzdzerdami
Augstu laimi Latvijai!”
Nodungoju. Palika mierīgāks prāts. Iešu iedvesmota pastaigā dabu vērot! Lai drīzāk pienāk diena, kad visi palikušie dzīvi vienoti varēsim savos dziesmu svētkos vai pie ģimenes svinību prieka galdiem tā dziedāt!
