Šis jautājums daudziem šodien ir aktuāls un, iespējams, daudziem kļūs aktuāls. Mēs neviens nezinām, kas mūs gaida rīt. Palikt bez darba vispār vai saņemt dīkstāves pabalstu, vai turpināt it kā strādāt attālināti – tie ir varianti, ar kuriem sastopamies šodien. Krājas parādi un sirmie mati uz galvas. Ko darīt, ja ir nenomaksāts bankas kredīts? Vai pēc COVID-19 krīzes pārvarēšanas dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs? Bet ja nu Latvija būs neatgriezeniski mainījusies? Tā vien liekas – bez daudziem no mums darba tirgus iztiek šodien un iztiks arī rīt. Mūsdienu tehnoloģiju pasaule izspiež no aprites dzīvo cilvēku. Un ne tikai Latvijā. Paredzams, ka tautieši ne tikai COVID-19 krīzes laikā sāks atkal skatīties uz māju pusi. Bezdarba līmenis augs – vairums no mums grib ņemt darbu, jo nespēj to paši sev dot. Krīze ir atklājusi – daudzas darbavietas, kā rādās, vispār ir nevajadzīgas. “Uzpūsti štati”. Valsts sektorā to jau ir sapratuši. Pagaidām izņēmums ir vienīgi pašvaldības. Tā vispār ir sava veida paradīze vai pat komunisms, jo krīzes laikā saņem pēc vajadzībām, nevis saskaņā ar apkārt valdošo realitāti. Bet pārējiem ko darīt? Romānā ar tādu pašu nosaukumu, kuru 19.gadsimtā sarakstījis krievu žurnālists, filozofs Nikolajs Černiševskis (1828 -1889), arī tiek meklētas atbildes. Starp citu, savulaik romāns “Ko darīt?” bija obligātās literatūras sarakstā. Jau biju aizmirsusi, par ko tur bija rakstīts. Ziņkāres dzīta, atsvaidzināju atmiņu. Autors romānu uzrakstījis, atrazdamies piespiedu dīkstāvē, sava veida “karantīnā” – cietumā (1862-1863). Un savā ziņā tā ir viņa polemika ar cita slavena krievu rakstnieka – Ivana Turgeņeva (1818–1883) – romānu “Tēvi un dēli”. Ar šodiena skatu gribu teikt – I.Turgeņevs bija veco, patriarhālo vērtību atzinējs un jaunu vēsmu kritizētājs, bet N.Černiševskis – kapitālisma idealizētājs un bezaizspriedumains cilvēktiesību paudējs. Zīmīgi, ka romāns “Ko darīt?” savulaik esot divkārši cenzēts un tomēr izlaists cauri kā banāls mīlasstāsts. Sižets sākas ar pašnāvību. Nelaimīgs vīrs tādā veidā atrod izeju situācijā, kad sieva ir iemīlējusi citu vīrieti. Vēlāk gan izrādās, ka pašnāvība ir falsificēta. Katrs sāk jaunu dzīvi ar citiem partneriem un realizē savas idejas uzņēmējdarbībā, kā arī uztur savstarpēju ģimeņu draudzību. Un viņi visi dzīvo laimīgi tālāk. Ko ar to gribu sacīt? Pasaule šodien atkal jau mainās. Un mēs?
