Nesteidzīgi iemalkojusi vēso tēju un pievērsusi skatienu terases logam, Zerna turpināja:
– Baba ļoti taupīja, jo baidījās, ka māte reiz var tikt pieķerta, un tad mums būtu jāaizmirst pat tā niecīgā rīsu sauja. Kaimiņi, kuri turēja govis, reizēm atvēlēja kādu piena lāsi un tad mums tika kas vairāk par ūdenī vārītām putrām. Sakarā ar nezināmos apstākļos pazudušo tēvu, baba ilgi nevarēja nokārtot pensiju. Gan viņu, gan mammu ilgi vazāja pa visādām iestādēm, uzdeva konfrontējošus jautājumus, apvainoja, neticēja tam, ka tēvu sen neesam redzējušas, un noveda līdz asarām. Mūsu mājā palaikam nakts vidū ieradās vīri uniformās, izjoņoja cauri visām istabām, izvandīja malkas grēdas un trušiem sapļauto siena klēpi. Visur meklēja tēvu. Tas mammai deva cerību, ka vīrs ir dzīvs, tāpēc viņa noraidīja visus pielūdzējus un gaidīja pārnākam tēvu. Es tikmēr mācījos skolā un jau šajā laikā sapratu, ka par laimīgo dzīves kārti pāragri domāt. Uz atsevišķām zinībām man bija grūta galva. Lai gan varbūt tas tāpēc, ka no matemātikas un fizkultūras skolotāja es vienkārši paniski baidījos? Kad mani izsauca pie tāfeles, man sāka trūkt elpas un es ne reizi vien zaudēju samaņu. Fizkultūras stundās manas kājas kustējās kā sapītas, bet sirds uzkāpa kaklā. Situāciju vieglāku nepadarīja arī tas, ka es dievināju dziedāšanas stundas, un kora mēģinājumi manai dvēselei bija kā balzams. Vēl man labi padevās vēsture, dzimtā valoda un literatūra, un es alkaini tvēros pie katras nepieciešamības izlasīt ko jaunu. Man ļoti patika iztēloties varoņus, viņu gaitas un vietas, kur tas viss norisinājās. Tad es sāku izlasīto ilustrēt, un, kaut arī skolotāja teica, ka es zīmējot kā mazs bērns, manīju, ka viņa manus darbus rūpīgi pēta. Kaut kas īpašs tajā visā esot, kaut kas līdz galam nepateikts. Varbūt tas tāpēc, ka no visiem pārdzīvojumiem, it īpaši vidusskolas gados, parasti domās glābos bērnībā, kas, neņemot vērā šauro rocību, bija manas līdzšinējās dzīves laimīgākais posms. Kad mēs skolā sākām iepazīt Lindgrēnas darbus, man pielipa iesauka Pepija. Dīvaini, bet es nemaz nedusmojos. Man pat patika. Mēs taču lielā mērā bijām tik līdzīgas! Arī man bērnībā seja bija nosēta vasarraibumiem. Savus cietos un nepaklausīgos matus es pinu bizēs vai saņēmu ar gumiju, tāpat kā tagad. Skolas gados man bieži nācās samierināties ar to, ka abas garās kokvilnas zeķes nebija vienā krāsā, bet es vismaz nebiju basa. Arī man tāpat kā Pepijai nācās valkāt lielas kurpes – kad vien mātei izdevās iekrāt kādu lieku naudu, viņa visu parasti pirka ar rezervi nākotnei. Mans no divām vecām kleitām sastiķētais sarafāns izskatījās ne mazāk ērmīgs kā Pepijas pašas šūtais. Un tad vēl tēvs, kurš viņai lielākoties pastāvēja tikai fantāzijās, bet manējais…
Te Zerna smagi nopūtās. Instinktīvi pacēla pie lūpām tukšo tējas tasi un tūlīt pat steidzīgi nolika atpakaļ uz galda.
– Es jau biju domājusi tikai pie durvīm nolikt citronus un doties mājup, bet, re, kā aizpļāpājos, – viešņa neveikli notrausa no klēpja neesošas drupatas.
– Bet tas ir ļoti neparasts stāsts! – izsaucos.
– Jums tas patiešām šķiet interesanti? – Zerna šķita patiešām izbrīnījusies. – Tik pelēka un garlaicīga tā mana dzīve… Pašai netīk atcerēties! Tik vien kā spilgtās bērnības ainas – gan sirsnīgās un mīļās ar babu, gan palaidnīgās ar kaimiņu puikām. Ar kurmju medībām, ar slazdiem bezkaunīgajām vāverēm un zaķiem, ar ierakumiem un dubļainām kaujām par savām pozīcijām ar kaimiņu puikām, ar sirošanu pa pamestiem dārziem un savvaļas bišu maizi…
Pati nemanu, kā esmu saliekusies uz priekšu no izbrīna, cik nesavienojams šķiet tikko dzirdētais ar neveiklo skolnieci un bērnišķīgo Pepiju. Lai gan – arī Pepijai piedzīvojumu netrūka.
– Es vēl nebiju lasījusi Lindgrēnu, pirms kaimiņu puika Nikola mani parāva uz visādiem piedzīvojumiem, – Zerna bilda, it kā nolasījusi manas domas. – Māte gan mani strostēja, ka labu galu neņemšu, ja metīšos ar viņu uz vienu roku, un viņai bija taisnība. Nikolam bija sešpadsmit, man desmit, kad mūs pieķēra kādā dārzā zogam kartupeļus. Viņš uzņēmās visu vainu, jo es jau tikai stāvēju uz vakts, turklāt izrādījās, ka šī nav puiša pirmā zādzība. Es viņu nevainoju – ēst gribējās visiem, turklāt Nikola baroja četras mutes – vecomāti un trīs māsas. Tad es sapratu, ka pieaugušo pasaule ir netaisnīga. Ir cilvēki, kuri vienmēr būs vareni un neaizskarami, un ir tādi, kurus šie varenie uzskata par niecībām. Protams, ir arī vidusslānis, kuram izdodas norobežoties no varenajiem un dzīvot svētlaimīgā nezināšanā par šo nevienlīdzību. Varbūt tā arī ērtāk, tomēr – kur tad paliek taisnīgums?
Jutu, ka tēma “sociālā nevienlīdzība” Zernai nav sveša, jo iesāktais monologs tupinājās vēl labu laiciņu, pakāpeniski aizvedot līdz pat kosmiskai Visuma apziņai. Viešņas vārdu plūsmu apturēja mana mazmeitiņa, izberot uz grīdas brāļu krāsu zīmuļu kasti. Kamēr tos nesteidzīgi salasīju, Zerna bija pieklususi un vainīgi atvainojās:
– Es laikam atkal aizrāvos… Sabiedrībā nevajagot runāt par naudu, politiku un reliģiju, kā arī par slimībām. Tikpat netaktisks esot arī jautājums – kāpēc jums nav bērnu? Jā, man nav, lai gan Fedoru par tādu uzskatu! Viņš mani no piecu gadu vecuma sauc par mammu.
Gaidīju, līdz Zernas satraukums norimst – kamēr nomierinās satrauktā elpa, kamēr pirksti beidz virpināt puķainās kleitas kroku, un klusējot cerēju uz stāsta turpinājumu.
– Pēc skolas beigšanas es atradu darbu turpat ēdnīcā – lai varētu mācīties tālāk, vispirms vajadzēja sapelnīt naudu, jo ar mātes algu, protams, nepietika. Literatūras skolotāja mani bija iedvesmojusi kļūt par muzeju speciālisti, un es ticēju, ka man izdosies. Tomēr līdz pavasarim biju sakrājusi vien tik, lai galvaspilsētā noīrētu istabu tām pāris nedēļām, kamēr nokārtošu iestājeksāmenus. Es nobijos – gan naudas, gan savu nepilnīgo zināšanu dēļ. Turklāt blakus skolai atvērās bērnudārzs, un tur bija vajadzīgas auklītes. Tieši tur es satiku Fedoru. Viņa mamma nesen bija mirusi, un vienīgā radiniece bija vecvecmāte Liza, kuras veselības stāvoklis radīja nopietnas bažas. Es sāku viņus apmeklēt mājās un visādi palīdzēt, un tā mēs satuvinājāmies. Nākamajā rudenī Liza saslima, un visiem bija skaidrs, ka vairs necelsies. Pēc ilgiem pūliņiem man izdevās nokārtot aizbildniecības dokumentus, un Fedors sāka dzīvot pie manis. Mana māte gan skaļi protestēja, ka vajagot vispirms pašai nokārtot savu dzīvi un tikai tad uzņemties atbildību par citiem, bet es jau biju pieņēmusi lēmumu. Fedors ātri pierada mani saukt par mammu, un es jutos laimīga. Auklītes darbs un mammas pienākumi pilnībā piepildīja manu dzīvi, un es šajā jomā izliku visu sevi. Vēroju bērnus un centos būt kā viņi. Centos būt līdzīga un tomēr gudrāka. Šī vide tik ļoti piestāvēja Pepijai! Es jutu, ka bērniem patīk tas, ko es daru, kā izskatos un ģērbjos. Man patika iemiesoties dažādos grāmatu varoņos.
Īsu brīdi paklusējusi, Zerna greizi pasmaidīja un smīnot jautāja:
– Jūs nemaz neinteresē, vai manā dzīvē bijis kāds vīrietis? Saprotu, ka izskatos dīvaina, tāpēc nebrīnos, ka man to reizēm jautā. Laikam jau domā, ka esmu rūdīta vecmeita. Tomēr tik traki gluži nav. Fedors mācījās jau ceturtajā klasē, kad manā dzīvē parādījās Viņš. Bērnudārzā sāka strādāt jauns saimnieks. Gados Bogdans bija krietni vecāks par mani, tomēr viņa izturēšanās bija amizanta un visiem izsauca smaidu. Iegādājies klauna masku un cepuri, viņš parasti no rītiem stāvēja pie vārtiem un smejot sasveicinājās ar visiem atnācējiem. Man patika viņa joki, tie nudien bija smieklīgi, tomēr Bogdana pietuvināšanās mēģinājumi manī izraisīja nepatiku. Visas pazīmes liecināja – nav manējais, lai gan darbā ikviena centās mūs saprecināt. Savā ziņā mēs bijām ļoti līdzīgi, jo abi ģērbāmies krāsaini un bērnišķīgi, abi centāmies uzjautrināt bērnus un viņu vecākus, īsāk sakot – citu izpratnē abi bijām dīvaini. Sievietes gan vadījās no stereotipiem: ja jau vīrs kā ozols – platiem pleciem, stingru stāju un zelta rokām, tad skaidrs – aiz tāda muguras tikpat droši kā aiz mūra sienas.
Tomēr tā vis nebija. Vecpuiša statusā nodzīvotie gadi Bogdanam bija uzlikuši pamatīgu zīmogu. Mēs gan satuvinājāmies un pat pāris nedēļas tīri ciešami nodzīvojām kopā, jo abi ļoti centāmies stāvēt pāri otra trūkumiem, tomēr tad kādā vakarā Bogdans atprasījās uz pasēdēšanu kopā ar draugiem, bet nākamajā rītā neieradās darbā. Ar bažīgu sirdi traucos uz viņa iepriekšējo dzīvesvietu. Tukšām pudelēm piemētātā pagalde, sīvā lēto cigarešu smaka un trīs bezsamaņā krācoši dzērāji lika izdarīt nešaubīgus secinājumus – mums nav pa ceļam. Bogdans, protams, centās notikušo izskaidrot, tomēr viņa attaisnošanās mani nepārliecināja. No citām sievietēm jau biju atklausījusies stāstus par dažādiem aizbildinājumiem: ir draugi, ar kuriem sadzert ir godalieta; ir tosti, kurus nevar laist garām; ir solījumi, ka vairāk tā neatkārtosies. Viss notikušais man lika izdarīt secinājumu, ka dzīve divatā ar Fedoru ir daudz vienkāršāka. Ar šo niecīgo pieredzi manam mūžam pilnīgi pietika, lai saprastu, kas manā dzīvē ir vissvarīgākais. Tagad domāju – varbūt no manas puses tā bija milzīga kļūda, jo arī Fedoram pieaugot grūti padevās attiecību veidošana. Būdams izskatīgs puisis, viņš vairījās no meiteņu uzmanības izpausmēm – līdzko kāda pietuvojās, noslēdzās un bēga. Es centos viņam palīdzēt – noīrēju atsevišķu dzīvoklīti, lai dēlam ir omulīga ligzdiņa, kur atvest savu meiteni, tikai viņš tur neuzturējās. Labāk esot pie manis. Tad kāds man ieteica radikāli mainīt situāciju – tas nākšot par labu mums abiem, un tā pirms četrpadsmit gadiem mēs pārcēlāmies uz Kipru. Kāds Fedora paziņa jau strādāja nesen dibinātā krievu kompānijā, un tur bija vajadzīgi vēl pāris preču furgonu vadītāji. Mani dēls pierunāja nemeklēt darbu un dzīvot mājās. Vai situācijas maiņa nāca mums par labu, grūti spriest. Sākums bija grūts kā jau visiem, bet tagad esam šeit labi iedzīvojušies. Protams, man ir skumji, ka Fedors tā arī nav izveidojis ģimeni, bet – kā gan es varētu viņu piespiest? Dēls atbild, ka viņam laika vēl gana, labāk lai padomājot pati par sevi. Es patiešām šeit esmu iepazinusi jaukus cilvēkus, bet tas jau ir cits stāsts. Galu galā mums te patīk. Atpakaļ doties jēgu neredzam.
Labu brīdi abas sēdējām klusēdamas. Tad kaimiņiene attapās, ka tūlīt jau dēls brauks pusdienās, un žigli sarosījās uz mājup došanos. Veikli uzvilkusi halātu un zilās bahilas, viņa steidzīgi atvadījās. Pāri pagalmam noskatījos uz gaisā plīvojošo sirmo matu peļastēm un apjautu, ka tagad tās man nemaz nešķita bērnišķīgas. Drīzāk – pašapziņas un negaistošu cerību pilnas.
