Saulīte, Saule – tā neformāli ne tikai radi un draugi, bet arī kolēģi uzrunā Saulcerīti Indričevu. Viņa ir vietējā vadošā darbiniece, kuru, ja tā varētu teikt, ir kristījusi atjaunotā Latvijas brīvvalsts. No 64 dzīves gadiem lielāko daļu S.Indričeva ir atdevusi pašvaldības darbam. Visilgāk – 21 gadu – viņa ir bijusi saistīta ar Jaungulbenes pagasta padomi, piecus gadus viņa pildījusi Gulbenes rajona padomes priekšsēdētājas amata pienākumus, astoņus gadus S.Indričeva ir Lauku atbalsta dienesta Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja.
Līdztekus viņa ir bijusi arī novada domes deputāte, izņemot pēdējos divus sasaukumus. “Neesmu vairs kandidējusi un noteikti to arī nedarīšu,” saka S.Indričeva. Viņas dzīvē visam ir bijis savs laiks. Starp citu, profesionālo darbību S.Indričeva sākusi kā veterinārfeldšere pēc studiju beigšanas Lauksaimniecības akadēmijā. Vēl viņa Jaungulbenes arodskolā mācījusi mehanizēto slaukšanu. Bijusi arī vēstures skolotāja.
Spēka gadi un Atmoda
Par Jaungulbenes laiku pati saka: “Interesanti un piesātināti gadi! Sevišķi deviņdesmitie! Toreiz visa aktīvā ikdiena un pat brīvais laiks man bija saistīts ar tiešo darbu.”
S.Indričeva stāsta, ka Jaungulbenes pagasta padomē nonākusi 1989.gada decembrī, tur ievēlēta, viņa vispirms vadījusi izpildkomiteju. Tajā brīdī viņa bija pārkāpusi Jēzus Kristus vecuma slieksni. Tie bija viņas spēka gadi. “Tolaik Jaungulbenes pagasta padomes priekšsēdētājs bija Andrejs Jaunzems. 1992.gadā es kļuvu par pagasta padomes priekšsēdētāju. Tas sakrita ar izmaiņām Pašvaldību likumā, kas paredzēja apvienot lēmējvaru ar izpildvaru. Jaungulbenes deputāti pienākumus savā starpā pārdalīja paši,” stāsta S.Indričeva.
Tie bija jauni laiki, kad vietējā politikā vajadzēja jaunas asinis. S.Indričeva nebija kompartijas “nomenklatūras cilvēks”. Un šis bija viņas laiks. Darbs pašvaldībā atjaunotajā Latvijas brīvvalstī bija entuziasma pilns. S.Indričeva, kura savu bērnību un jaunību izdzīvoja padomju varas apstākļos, kur “visi bija vienādi, vienādos apavos, drēbēs, ar vienādām dzīvēm”, jutās laimīga, redzot un veidojot jaunu sākumu. Bijusi vēlēšanās strādāt, bijis daudz nezināmā. S.Indričeva atzīst – bieži vien nācies rīkoties pēc savas iekšējās pārliecības.
“Vienmēr tiku uzdevusi sev jautājumu – spēšu to paveikt vai nespēšu? Ja nolēmu, ka spēšu, tad bija jāiet “uz pilnu banku”, ar visu atdevi. Likumi to, kā darīt, priekšā teica tikai “lielos vilcienos”. Ikdienišķie lēmumi mums pašvaldībā deviņdesmitajos un divtūkstošo gadu sākumā bija jāpieņem pašiem, balstoties uz savām sajūtām,” viņa saka.
S.Indričeva atceras – viena ekonomiskā formācija bruka, veidojās jauna. Šajā pārmaiņu laikā katrs bijušais kolhoznieks centies no kopsaimniecības privatizēt kaut vai tikai govi. Arī visskaistāko Jaungulbenes zemi – tā saucamo silu – sev gribējuši daudzi vietējie. “Sākotnēji tas bija valsts mežs. Kad nonāca pašvaldības rokās, ja labi gribētu, būtu varējuši sadalīt to zemi pa gabaliem katram. Taču gribējās, lai sils paliek kā mūsu kopīpašums,” viņa saka.
Atsevišķs stāsts ir par Jaungulbenes pili. Iesākumā tā bijusi arodskolai, tad valsts to atdevusi pagastam, pagasts to nodeva privatizācijai. Tomēr laika gaitā pils īpašnieki ir mainījušies. Vai S.Indričeva šo soli nožēlo? Viņā ir duālas sajūtas. Tomēr virsroku ņem racionāla pieeja. “Pašvaldība nebija un nav spējīga ar saviem resursiem uzturēt tādu īpašumu. Pašvaldības saimnieciskās darbības robežas turklāt ir noteiktas ar likumu. Pašvaldības īpašumā esoša pils nevar būt sevi atpelnoša,” ir pārliecināta S.Indričeva.
Viņa akcentē arī, ka 14 pašvaldības, kuras Gulbenes rajonā pastāvēja deviņdesmito gadu sākumā, saskārās ar lielām ekonomiskām grūtībām. S.Indričeva piemin kaut vai pārtikas talonu gatavošanu, dalīšanu iedzīvotājiem. “Uz taloniem tika pārdots viss – sākot ar ziepēm un beidzot ar pārtikas produktiem,” atminas S.Indričeva. Atceroties tos laikus, šķiet jocīgi, ja šodien kāds raud par dzīves grūtībām. Viņa uzskata, ka šodienas strādāt negribošo iedzīvotāju negribot ir radījusi sociālo pabalstu piešķiršanas prakse. Daudzi labāk nedara neko un pretendē uz atbalstu ar vārdiem: “Man pienākas!” “Ir cilvēku daļa, kuri iemanījušies izmantot šādu sistēmu. Saņemtie pabalsti nav lieli, un tā ir savā ziņā prasme – iztikt ar mazumiņu,” piebilst S.Indričeva.
Lielā mērā šodiena, kāda tā ir izveidota ar visiem plusiem un mīnusiem, ir vakardien pieņemto lēmumu rezultāts. Kur ir bijusi neizbēgamība, kur veiksmes stāsts, kur kļūdīšanās? Viens no tādiem jautājumiem ir par tā saucamo čekas “maisu” atvēršanu. Varbūt vajadzējis to izdarīt jau deviņdesmitajos gados, prāto S.Indričeva. “Tiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem gaidīt tik ilgi droši vien ir bijis mokoši. Tautas frontes darbības laikā vienu otru aktīvistu ir ķērusi sirdstrieka bailēs piedzīvot nenovēršamo. Labāk būtu bijis uzreiz visus faktus nolikt priekšā, lai dzīvojam tālāk,” viņa saka. Kad beidzot “maisu” atvēršana notikusi, S.Indričevai pārsteigumu neesot bijis. “Kad pirms diviem gadiem čekas “maisi” tika beidzot atvērti, mēs jau uz tur esošajiem skatījāmies ar vēsu prātu. Tu tur esi, o!” saka S.Indričeva. Viņa prāto – ir cilvēki, kuri aizgājuši mūžībā, tā arī nesagaidīdami taisnības uzvaras stundu.
Vēl S.Indričeva secina – bijis laiks, kad sākās Eiropas Savienības fondu naudas apgūšana novadā, aizmirstot, ka nekas šajā dzīvē nenāk gluži par velti. “Mūs par to tika brīdinājis kolēģis Guntis Blūms gan kā Daukstu pagasta padomes priekšsēdētājs, gan kā Gulbenes novada domes deputāts. Daudzi tolaik par viņa sacīto smīnēja, bet viss izrādījās absolūta patiesība. Kaut vai runājot par centralizētās ūdensapgādes, kanalizācijas, siltumapgādes cenu kāpumu laukos. Cilvēki nebija un nav gatavi par labāku dzīvi laukos maksāt pilnu cenu. Kur ir risinājums?” prāto S.Indričeva.
Amats ka pārbaudījums
Uz jautājumu, vai ir piedzīvojusi un spēj piedot koleģiālu nodevību, S.Indričeva atbild: “Jā. Tā vienkārši ir bijusi cīņa par krēsliem un sevi tajos. Man šādās situācijās ir palīdzējusi filozofiska pieeja dzīvei. Šādas situācijas esmu piedzīvojusi gan Jaungulbenes pagastā, gan Gulbenes rajona padomē. Ir bijis gana daudz nesmuku gadījumu. Ir bijuši brīži, kad nodomāju: mūžam nepiedošu šim cilvēkam viņa aizmugurisko rīcību! Taču ātri vien esmu tikusi tam pāri. Gadās, ka pēc tam man kāds vēlas atgādināt piedzīvoto pāridarījumu un mudina ar konkrēto personu nesadarboties un pat tādā veidā atriebties. Es to neesmu darījusi. Vienkārši esmu turpinājusi dzīvot un strādāt tālāk. Nav tā, ka man uz galvas var kaut vai žagarus cirst. Taču savā ikdienas darbā un saskarsmē ar cilvēkiem es pagātni līdzi nevelku. Vienmēr darbā esmu centusies pret visiem izturēties vienlīdz atsaucīgi. Kāpēc lai es kādam kaitētu?! Un ko es tādā veidā iegūtu sev?! Neko!” saka S.Indričeva.
Viņa piebilst, ka pateicas vecākiem Valentīnai un Jānim Dreiškeniem, kuri mazotnē veidojuši Saulcerītes raksturu. Iespējams, runa ir arī par Dreiškenu labajiem gēniem. S.Indričeva ir olimpiskā čempiona Daumanta Dreiškena krustmāte un tēva māsa.
Ar vecāku doto ceļamaizi S.Indričeva ir gājusi cauri dzīvei. Gan politikā, gan citās profesionālās darbības jomās nekad nav atzinusi grūstīšanos. Ir pratusi paiet malā un saglabāt iekšēju mieru. Iespējams, tieši tās ir īpašības, kuru dēļ viņa dzīvē ir ieņēmusi daudzus, dažādus vadošos amatus.
“Es pati neesmu bijusi gluži bez kļūdām. Varbūt savu reizi kaut ko laikus neuzzināju, neiedziļinājos, palaidu garām,” prāto S.Indričeva. Pavisam skaidri viņa zina teikt: “Mana stiprā puse ir darbs ar cilvēkiem. Palīdzēt risināt viņu jautājumus, cik vien tas ir manos spēkos, nevis meklēt ieganstus, lai nepalīdzētu. Man tas nozīmē arī darbu pašai ar sevi, lai neiegrimtu rutīnā, lai vienmēr spētu sevi nolikt otra vietā un paraudzīties uz problēmu vai situāciju no cita skatpunkta.”
Par novada politiku
S.Indričeva uzsver – Gulbenes novada tagadējo pašvaldību savulaik pirmais redzēja Nikolajs Stepanovs. Tas ir bijis saimnieka skatījums! “Viņam nebija nepārdomātu soļu politikā, ko nevaru sacīt par pēctečiem, par deputātu pieņemtajiem lēmumiem. Tie ir tādi spontāni, nevis izsvērti un pamatoti, kas viestu pārliecību par ilglaicīgu labumu. Kaut vai lēmums par saules baterijām uz pašvaldības administratīvās ēkas jumta. Es dzirdēju, ka ieguvums būšot 6000 eiro gadā. Ak! Nav jau mans pienākums kritizēt, bet brīnos arī par to, ka tagad primārais un svarīgākais ir deputātiem sapirkt datorus (no pašvaldības budžeta – red.). Nu ziniet… Šodien katram deputātam būtu jābūt savam personiskajam datoram un prasmei ar to strādāt! Pašvaldībai esošajā situācijā, pirmkārt, vajadzēja apzināt, kuriem novada skolēniem ir jāpalīdz, kuriem nav datoru! Nevajag tos dārgākos, smalkākos. Apzināt šo situāciju pašvaldībā vajadzēja jau COVID-19 karantīnas ierobežojumu sākumā. Varbūt tas ir darīts un es tikai neesmu dzirdējusi par to?” saka S.Indričeva. Viņa labi saprot, par ko ir runa, jo pašas mazmeita šobrīd dzīvo pie viņas un attālināti mācās 5.klasē.
S.Indričeva uzskata – šodien novada dome vispār par maz komunicē ar iedzīvotājiem. “Ir taču iespējas izmantot gan “Dzirksteli”, gan “Gulbenes Novada Ziņas”! Tur būtu regulāri cilvēkiem saprotamā valodā jāstāsta, jāskaidro, ko darīs, kādu labumu tas dos sabiedrībai. Kaut vai par skolu reformu, kura tūlīt notiks. Ir jāskaidro! Lai vecāki saprot, kā orientēt savu bērnu, kādā skolā nākotnē viņš mācīsies, ko tur iegūs, kādas būs iespējas. Tas ir jāskaidro sistemātiski un lēnā latviešu valodā. Saprotami, nevis juridiski pareizi noformētā tekstā,” saka S.Indričeva.
Viņa nebūt nedomā, ka pašvaldības darbam ir jābūt un tas var būt absolūti perfekts. Nepilnības un kļūdas var gadīties vienmēr. Tomēr kopumā tam, ko dara pašvaldība, būtu jābūt tautai saprotamam – pauž S.Indričeva.
Jaungulbenes sils
To, ka novada deputāti nobalsoja par Jaungulbenes 142 hektāru sila zemes pārdošanu par spīti sabiedrības pretestībai, S.Indričeva nav aizmirsusi. Un ne viņa vienīgā! “Es redzu, ka “Dzirksteles” portāla lietotāju komentāros par Jaungulbenes silu atgādināts tiek vienmēr, kad ir runa par Stāmerienas pils rekonstrukciju. Kā zināms, pils āra fasādes darbi tika pabeigti par naudu, kas iegūta no sila pārdošanas,” saka S.Indričeva.
Viņa atzīstas – līdz pašam pēdējam brīdim ticējusi, ka deputāti ieklausīsies sila aizstāvju argumentos un atcels pārdošanu. “To izdarīt bija iespējams,” uzskata S.Indričeva. Tomēr tā nenotika, un viņa novada domes lēmumu neuzskata par tālredzīgu. S.Indričeva meklē notikušajam skaidrojumu un saredz pašvaldības tagadējā vadītāja Normunda Audziša izšķiršanos. “Padomdevēju ir daudz. Vajadzību ir daudz. Un ir grūti izsvērt un salikt prioritātes,” viņa secina.
Taču sākotnējā aizbildināšanās, ka Valsts kase neaizdod naudu un tāpēc nācās pārdot Jaungulbenes silu, lai pabeigtu Stāmerienas pils fasādes remontu, neiztur kritiku – uzskata S.Indričeva. “Saules baterijām, ko likt uz pašvaldības administrācijas ēkas jumta, taču naudu aizdos,” viņa bilst. Esot sajūta, ka Jaungulbenes sila pārdošanas jautājumā sabiedrība tomēr, iespējams, tika maldināta. Katrā ziņā šķiet, ka mēģināja pārdošanu veikt pa kluso.
S.Indričeva nesaprot, kāpēc Stāmerienas pils fasādes remontdarbus nevarēja atlikt un nogaidīt. Par šā projekta iegūto godalgoto vietu Latvijas būvju konkursā viņa saka: “Vai tiešām tas bija mērķis? Man joprojām nav skaidrs jautājums, vai pils uzturēšana atbilst pašvaldības funkcijām. Meža zemes uzturēšana nav pašvaldības funkcija, bet pils ir? Es gaidu to brīdi, kad Stāmerienas pili nodos apsaimniekošanā kādai SIA un kaut kam lietošanā.”
Par Saulcerīti Indričevu
◆ Jaungulbeniete, dzimusi 1955.gada 10.jūlijā.
◆ Pēc Lauksaimniecības akadēmijas absolvēšanas ir strādājusi par veterinārfeldšeri un par meistari Jaungulbenes arodskolā.
◆ 1989.gadā kļūst par Jaungulbenes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju, 1992.gadā – par pagasta padomes priekšsēdētāju līdz administratīvi teritoriālajai reformai 2009.gadā, tostarp piecus gadus bijusi arī Gulbenes rajona padomes priekšsēdētāja.
◆ 2010.gadā kļuva par Gulbenes novada domes deputāti un vienu gadu strādāja arī par Attīstības un īpašumu nodaļas vadītāju.
◆ no 2011.gada līdz šim brīdim ir Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja.
◆ Precējusies ar Jēkabu Indričevu, viņiem ir meita un mazmeita.
◆ Hobijs – grāmatu lasīšana.
