Gulbenieši Valters Liedskalniņš (33) un Laimdota Krēsliņa (25) audzina divus dēlus – Alvi, kuram tūlīt tiks sagaidīta trešā dzimšanas diena, un Uvi, kuram nupat apritēja gadiņš. Tētis Valters, ejot sava tēva pēdās, jau daudzus gadus nodarbojas ar kravas autopārvadājumiem. Šobrīd viņa maršruta ceļš pa nedēļu ir Latvija – Somija – Latvija, bet brīvdienās Valters allaž esot mājās. “Tas mūsu attiecības stiprina vēl vairāk, ka pa nedēļu viens otru neredzam,” atzīst Laimdota, kura augusi Lubānā.
Ģimene dzīvo Gulbenē, jo tā ir gan Valtera dzimtā pilsēta, gan abi sapratuši, ka netīk lielpilsētu burzma un steiga. Jaunā māmiņa arī atzīst, ka Gulbenē nekā netrūkst normālai ikdienas dzīvei un arī ar maziem bērniem esot vieglāk mazākā pilsētā. “Man ļoti patīk Somija, dzīves līmenis tur ir augstāks, un, ja domājam par pensijas gadiem, tur dzīvot būtu labs risinājums. Tomēr iemesls, kas neļauj aizbraukt prom pavisam, ir – mūsu ģimenes, un sava zeme tomēr ir vislabākā,” ir pārliecināts gulbenietis Valters.
Pirmo padomu prasa viens otram
“Iepazināmies pie mana labākā drauga, tajā vakarā Laimdota bija par šoferi mums visiem. Tur es pirmo reizi viņu ieraudzīju,” atceras Valters.
“Tad viņš man sāka rakstīt. Viņš bija īpašs ar to. Tā kā arī toreiz Valters nebija uz vietas visu laiku, tad rakstīja man daudz garu vēstuļu “Draugiem.lv.”. Valters mācēja rakstīt esejas, un man likās interesanti atbildēt viņam. Saturs bija interesants, un šķiet, ka viņš ir ļoti atklāts pret mani,” abu kopīgo stāsta sākumu pirms septiņiem gadiem atceras Laimdota.
“Toreiz tas notika pats no sevis. Likās, ka to domu viņai bija labāk noķert, ja rakstīšu,” stāsta Valters. Kad vēstules bija gana daudz rakstītas, Valters aizbrauca ciemos pie Laimdotas uz Lubānu.
“Pa darbadienām viņš bija prom, un tad, kad bija Latvijā, tad vai nu es braucu pie Valtera, vai viņš pie manis. Visas brīvdienas pavadījām kopā, tāpēc smejamies, ka dzīvojam kopā jau kopš pirmās dienas,” stāsta Laimdota.
“Pirmo padomu es vienmēr prasu viņai,” atklāti stāsta Valters. Un Laimdota norāda, ka viņa dara tāpat. Valters esot vienmēr pirmais cilvēks, par ko viņa iedomājas, kad kaut kas ir uzzināts, noticis vai kādai lietai nepieciešams risinājums.
“Man ar Valteru ir vienmēr ļoti viegli. Citiem liekas, ka Valters varbūt nerunā par savām jūtām, bet man vienmēr viņš ir uzticējies. Lai arī attiecību laikā ir bijuši visādi šķēršļi, mēs esam visu izturējuši, un varbūt tas arī mūs ir tā satuvinājis. Tad, kad ar visu tikām galā, tas ļāva dziļāk atvērties un ieraudzīt, ko viens otram mēs patiesībā nozīmējam,” saka Laimdota.
Vienam gribas braukt, otram – vairs ne
Vienīgā problēma ir Valtera darba specifika. Ikdienā viņš ir projām no mājām, un, pārrodoties atpakaļ, Valteram biežāk gribētos būt mierā un nekur nedoties. Savukārt Laimdota neslēpj, ka, nedēļu pavadot četrās sienās kopā ar bērniem, tā vien gribas izrauties no ierastās vides. “Godīgi sakot, tas ir vienīgais iemesls kaut kādiem ikdienišķajiem strīdiem, jo mēs vispār nestrīdamies. Bet par šo gan mēdzu uzmest lūpu,” smejas Laimdota.
Viņas metode, kā bez strīdēšanās un uzspiešanas tomēr ieinteresēt Valteru kur doties, ir ļoti vienkārša un reizē arī sievišķīga: Laimdota sāk posties pati, saģērbj bērnus, un tad arī Valters procesam pieslēdzas. “Man jau liekas, ka nav bijusi ne reize, kad neesam kur izbraukuši. Vienmēr tad ko izdomājam, lai brauciens būtu ar mērķi, jo man svarīgs ir mērķis,” atzīst Valters.
Ģimene šogad ir iegādājusies velosipēdus un brīvajos brīžos labprāt ar tiem arī brauc. Viens no iemīļotiem maršrutiem ir došanās uz mežu. “Kad izej ārā, tad aktivitātes atrodas pašas no sevis,” saka Laimdota.
Prast būt “pilna laika mammai”
Laimdota augusi ģimenē kopā ar jaunāku māsu un brāli, viņa bieži bērnībā dzirdējusi vārdus: “Laimiņ, pieskati pārējos! Tu esi vecāka un tev jābūt prātīgākai.”
“Es esmu vecākā ne tikai savā ģimenē, bet arī vecākā no visām māsīcām un brālēniem. Man nepatika tā atbildība. Mūžīgi pie sevis bubināju un nesapratu, kāpēc man viņi jāuzpasē. Tikai tagad, kad pati esmu mamma, saprotu, kāpēc tā bija. Un nereti pati pieķeru sevi, ka ko līdzīgu saku lielajam dēlam,” viņa atzīst.
Laimdota pēc izglītības ir sākumskolas skolotāja un grāmatvede. Mammas pedagoģiskā izglītība lieti noder ikdienā bērnu audzināšanā. “Jā, es zinu dažādas metodes, kā ar Alvi kopā mācīties, pie kā pieturēties un kā labāk iemācīt. Alvis ir ļoti gudrs un apķērīgs. Abi ar brāli arī ir paklausīgi bērni,” priecīgi stāsta māmiņa.
Vecāki neslēpj, ka abu attiecības kļuvušas vēl ciešākas brīdī, kad ģimenē ienāca abi dēli. “Vairāk sāku Valteru cienīt. Saprotu, ka viņš visu nedēļu ir prom darbā, bet, kā viņš atbrauc mājās, nav bijusi ne reize, kad es nevarētu kur izskriet ārpus mājās. Kad Valters atbrauc mājās, viņš pārņem “pilna laika mammas” pienākumus,” novērtē Laimdota.
Pa nedēļu gan uznākot brīži, kad gribētos, lai otrs ir blakus. Tiesa, arī Laimdota bērnu audzināšanā piedzīvojot mirkļus, kad gribas paslēpties vannasistabā un nenākt ārā.
Valters norāda, ka bērni ģimenē noteikti ienes savstarpēju mijiedarbības pārbaudi vecāku starpā. “Bērni katru dienu ir citādāki un katru dienu ar savām vēlmēm. Tomēr vēl bērni ienes sava veida sirds un dvēseles mieru. Vienmēr, kad atbraucu mājās no darba ar problēmu pilnu galvu, atliek tikai ienākt pa durvīm, kad, redzot, kā puikas jau skrien pretī, uzreiz sajūtos miera un prieka pārpildīts,” stāsta Valters.
Ir kaut kas vairāk par mums
Abi šobrīd vēl savas attiecības nav oficiāli reģistrējuši. “Mēs saprotam, ka kāzas šodien maksā daudz, un šobrīd ir vairāk citu lietu, kur ieguldīt naudu,” saka Valters. Laimdota ar viņu ir vienisprātis un piebilst, ka kāzām noteikti jābūt baznīcā, lai abi būtu laulāti Dieva priekšā.
Ģimene ir piederīga Gulbenes evaņģēliski luteriskajai draudzei. Tajā sākuši iet pirms četriem gadiem, jo tikuši aicināti kļūt par krustvecākiem. “Pirms tam tikai vienu reizi biju bijis baznīcā. Redzēju, ka mācītājs draudzē ir jauns, un pats pie mums pienāca un pajautāja: jums kāzas vai kristības,” atceras Valters. Mācītājs esot izskaidrojis, ka jaunie uz baznīcu visbiežāk nāk tieši šo divu iemeslu dēļ. Tieši mācītāja draudzīgā attieksme šo satraucošo sākumu padarīja vieglu un patīkamu.
“Mums bija kopīgais mērķis, uz ko gājām, abiem kopā arī mainījās domas par baznīcu un draudzi,” atceras Laimdota.
“Dievkalpojumos ir miers, un vismīļākie man ir mācītāja sprediķi. Es to vienmēr pielīdzinu savai dzīvei. Es domāju, ka cilvēkiem ir vajadzīgs Dievs. Kaut vai tāpēc, lai saprastu, ka ir kaut kas vairāk par mums,” saka Valters.
