Kad kristīgā pasaule svinēja Lieldienas – Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētkus, arī rancēniete Rasma Nicmane svinēja savu augšāmcelšanos. Tā viņa simboliski salīdzina šo laiku, jo tieši Lieldienu laikā viņai tika pārstādīta sirds. Šobrīd Rasma dzīvo mājās. Lai gan jūtamas zāļu blaknes, jo jālieto daudz medikamentu, viņa jūtas labi un labprāt dalās ar “Dzirksteli” par nozīmīgo laiku, kuru piedzīvojusi.
Rasmai pirms pieciem gadiem bija infarkts. Bet pirms tam ziemā saslimusi ar gripu. Pēc gripas pārslimošanas sākusi justies slikti – nespēks, klepus. “Mūsu aptiekāre Liega Kraukle ir unikāls cilvēks. Viņa, dzirdot, kā es klepoju, pirmā vērsa uzmanību uz to un brīdināja, ka man jāparādās kardiologam, jo tas izklausoties pēc sirds klepus. Un viņai izrādījās taisnība. Pieteicos vizītē pie kardiologa. Rindā bija jāgaida pusgads. Līdz vizītei bija palikušas vien četras dienas, kad man bija infarkts. Sirsniņa bija kārtīgi saplosīta. Tā stāvēja kā tāds piepūsts balons. Spēka nebija. Smakšanas sajūta. No šīs sajūtas nevar aizbēgt, un tās ir nāves bailes. Elpas trūkst, panikas lēkmes,” piedzīvoto atminas Rasma.
Pāris gadi vai sirds transplantācija
Viņa joprojām par savu sargeņģeli mīļi sauc feldšeri Ivetiņu Berkoldi no Lejasciema. Dienā, kad Rasmai bija infarkts, viņai bija maiņa “ātrajos”. “Pusotru stundu ātrajā palīdzībā viņa centās stabilizēt manu stāvokli, lai varētu pārvest uz slimnīcu. Darīja, ko varēja. Viņa ir mans sargeņģelis!” uzsver Rasma.
Pieci gadi pēc infarkta veselības ziņā Rasmai bija ļoti smagi. “Kad tika sasaukts ārstu konsilijs, man teica: vai nu pāris gadi, vai sirds transplantācija. Es piekritu transplantācijai,” saka Rasma.
Piecas reizes Rasmu sauca uz Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu. “Piecas reizes bija mēģinājumi – gan ar telefona zvanu, gan ar braukšanu uz slimnīcu. Satraukumu es jau biju izdzīvojusi šajās reizēs, kad mani sauca uz slimnīcu, jo būs donora sirds. Pirmā reize bija vistrakākā – piezvana, pulkstenis bija divpadsmit naktī, un saka: “Varbūt! Esi gatava!” Sākās tāds drebulis! Biju tik uztraukusies! Tad, kad no rīta puses piezvanīja un teica, ka tomēr ne, es atviegloti nopūtos. Divas reizes pat biju aizbraukusi uz slimnīcu. Nakti pārguļu, bet otrā rītā laiž mājās, jo tomēr nesanāk. Tam bija dažādi iemesli – pašai nebija īsti labas analīzes, citā reizē donoram atklāja onkoloģiju. Bet dienā, kad bija Klusā sestdiena, mēs atkal braucām uz slimnīcu, un man bija pilnīga pārliecība, ka viss notiks. Pirms tam es tikko taisījos iet ārā, lai meklētu zālītes, ar ko olas krāsot, un man zvana – taisies un brauc! Protams, slimnīcā visi maskās pretī. Meitai somu noņēma, un tālāk es gāju viena pati. Iepriekšējās reizēs meita mani pavadīja līdz palātai un bija blakus, līdz viss noskaidrojās, bet šoreiz neļāva. Meitiņa arī teica, ka laiks bija vistrakākais: paņēma mammīti, un pēc nedēļas tikai bija iespējams dzirdēt manu balsi. Meitas bija uztraukušās. Pati no operācijas neatminos neko, tikai mošanās brīdi. Tas bija Lieldienu rīts. Mostos, pagriežu galvu: saule spīd un Kaukāza plūme pilnos ziedos. Dakteris nāk iekšā smaidīdams, vēl priecīgas Lieldienas un saka, ka visi rādītāji labi, prasa, kā es jūtos, un man smaids pār visu seju. Atbildu: esmu laimīga! Prieks, ka ir izdevies! Protams, pirmā nedēļa nebija viegla. Biju bezpalīdzīga, bet māsiņu, sanitāru aprūpe bija augstākajā līmenī! Visi iejūtīgi, sirsnīgi. Vēlēja man labu un rūpējās par mani. Šie cilvēki patiešām ir īstajā vietā. Pēc nedēļas, ko pavadīju intensīvajā terapijā, pārveda uz nodaļu, kur man vienai pašai bija visa palāta. Lai arī bija COVID-19 laiks, es jutos droši, jo redzēju, cik daudz ir izdarīts, lai būtu droši. Ārā bija pavasaris. Dienas – saulainas, un palāta man bija saules pusē. Kad drīkstēja iziet uz balkona, tad tā dziļi ievilku elpu un skatījos bērzos. Sākumā bērzu lapas bija tādas mazas kā peļu austiņas, pēc tam jau lielākas, un viss kļuva zaļāks. Daba modās, un tas viss uz dzīvību,” stāsta Rasma.
Augstākā mīlestības izpausme
Viņa ir pārliecinājusies – kamēr esam jauni un visu varam, neaizdomājamies par daudzām lietām, bet atliek kaut kam notikt, domas un pārliecība mainās. “Man ir radusies ļoti liela cieņa pret mūsu mediķiem un pārliecība, ka mums ir ārkārtīgi gudri mediķi. Ļoti gudri! Viņi ir pasaules līmeņa! Operācijā piedalījās 15 cilvēki plus visi, kas bija intensīvajā terapijā, nodaļā, māsiņas, sanitāri, visi laboratorijas darbinieki. Tie, kas meklēja donoru, veica analīzes. Es varbūt viņus nekad mūžā neredzēšu, bet viņiem sūtu lielu paldies un pateicību. Ja tā aizdomājas, tad tas ir prātam neaptverami, cik daudz tajā visā iesaistīts cilvēku, kuri vienai vienkāršai lauku sievai iedeva vēl kādus gadus pilnvērtīgas dzīves,” uzsver Rasma.
Viņa zina, ka Latvijas medicīnas pasaulē tas ir liels un nozīmīgs notikums. Vissirsnīgāko paldies Rasma saka Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas virsārstam akūtajā sirds ķirurģijā Uldim Strazdiņam, kurš veica operāciju. “Kad viņu ieraudzīju pirmo reizi, man uzreiz radās uzticēšanās viņam,” savas sajūtas atklāj Rasma. Šī bija pirmā sirds pārstādīšana Stradiņos divu gadu laikā. “Kā dakteris Strazdiņš teica par sirds transplantāciju: es visu to tehniski saprotu, bet mazliet tur no mistikas ir klāt,” smaidot atminas Rasma, kurai tika transplantēta 37 gadus veca vīrieša sirds, ko atvēlēja viņa tuvinieki. Rasma ir bezgala pateicīga viņiem. “Lūdzu Dievu par viņiem. Es jau nebiju viena. No donora tika ņemta ne tikai sirds, bet arī divas nieres. Mēs, trīs cilvēki, staigājam ar svētību, ko mums deva šis donors,” saka Rasma.
Viņa atzīst, ka šī donora tuvinieku cilvēkmīlestība un dāsnums ir apbrīnojams. “Tādā brīdī, kad esi melnā bedrē, melnā izmisumā, tuvinieks aiziet, viņa piederīgie pasaka, ka drīkst palīdzēt kādam citam cilvēkam, – tā tiešām ir augstākā mīlestības izpausme!” to pasakot, uz mirkli pieklust mūsu saruna ar Rasmu.
Vairs nav grūtuma un sāpju sajūtas
Noglāstot ar roku krūtis, kurās pukst jaunā sirds, Rasma saka: “Mana sirsniņa.” Viņa to ir pieņēmusi kā savu un saka, ka tā pukst citādāk nekā vecā sirsniņa. “Tā nesit kaklā, kā bija pirms tam. Nav grūtuma un sāpju sajūtas. Tā lēnām un mierīgi strādā. Kad es modos pēc operācijas, pirmais, ko darīju, dziedāju pie sevis Imanta Kalniņa dziesmu, kurā skan vārdi: “Un manas zemes sirdij visapkārt ledus kūst.” Tāda man bija asociācija, jo donora sirsniņu ledus spainītī atveda, tad to ielika man un tad ar elektrošoku iedarbināja,” stāsta Rasma.
Dziedāt Rasmai patīk jau no mazām dienām. Bērnībā kaimiņu tante teikusi, ja dzird bērnu dziedot, tad jau zinot, ka tā ir viņa. Izrādās, dziedot Rasma bailes kliedē. “Uz skolu man bija jāiet cauri mežam. Iedomājieties: 1.klases bērns, kuram jāiet cauri mežam, kur ir mežacūkas, dažādi trokšņi. Jo man bija lielākas bailes, jo es skaļāk dziedāju,” stāsta Rasma.
Viņa dzied arī Rankas kultūras nama senioru vokālajā ansamblī “Sidrabrasa”. “Ansamblis man šajā laikā ļoti palīdzēja. Būt mājās, gaidīt un nezināt, kā viss notiks, nevarētu. Bet piektdienās mēs satiekamies, izrunājamies, padziedam, pasmejamies, un tas ļoti uzlādē. Kā smejos, mēs ansamblī cita citai patīkam, un mums ir paveicies arī ar mūsu ansambļa vadītāju (Inguna Bleive – red.),” saka Rasma.
Viņa mīl dzimto Ranku un rancēniešus. Tieši cilvēki, kas te dzīvo, ir tie, kas tik ļoti viņu piesaista šai vietai. Rankā viņa jūtas pieņemta un saprasta. Atliekot vien iziet ārā, kad tūlīt kāds pienāks, apjautāsies, kā iet, kā jūtas. Tas tā esot bijis jau kopš jaunības laikiem. Viņa ir izjutusi un joprojām izjūt to, cik pacilājošas un iedvesmojošas sajūtas sniedz apkārtējo cilvēku interese. “Rankas cilvēki man sūtīja labas ziņas, interesējās, turēja īkšķus. Protams, arī manas meitas – Santa, Sanda un Līga, kā arī mazbērni. Tas viss man palīdzēja. Paldies visiem, kuri juta līdzi un atbalstīja!” saka Rasma.
Santa par mammu
“Bija reizes, kad nāca raudiens, jo nenotika operācija. Pēdējā – īstajā reizē paliku pie māsas Rīgā līdz nākamajai dienai. Tāda dīvaina sajūta, ka nedrīkstēju līdz operācijas sākumam būt līdzās mammai. Esmu vecākā meita, tāpēc biju uzņēmusies koordinatora lomu. Es biju tā, kura zvanīja uz reanimāciju, lai noskaidrotu par mammas veselības stāvokli un nodotu ziņu tālāk – māsām, tētim, mammas brālim un pārējiem tuviniekiem. Izdevās ar operējošo dakteri Uldi Strazdiņu sarunāt, ka man atļaus parunāt ar mammu pa telefonu. Tas bija atvieglojums, un tikai tad es noticēju, ka ar mammu viss ir kārtībā. Kad braucu pakaļ mammai uz slimnīcu, lai vestu mājās pēc operācijas, bija pagājis nepilns mēnesis kopš pēdējās tikšanās reizes. Apskāvu viņu, un mans smaids ilgi nenozuda no sejas. Esmu pateicīga, ka mammai ir veikta šāda operācija. Pēc mammas operācijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē parakstīju atļauju izmantot manus orgānus pēc nāves. Lai labais vairo labo!”
